Blow up

Rīta kreatīvisms. Āāā, un esmu absolūt ateists, tā kā tāpat vien šitādu drazu rakstu.

Latgale, Viļāni. Nu tur, kaut kur. Google maps, tev rādīs ceļu.
Kādu jauku, bet patiesībā ne tik ļoti - drīzāk slapju un pludojošu pavasara dienu no darba tiek atlaists pusmūža vīrietis vārdā Vasīlijs Fjodorovs... Nekā personīga! Tu darba vietā, darba laikā rij konfektes, bet šefam nav naudas jaunai mašīnai!
Nu ko, dzīve it kā turpinās... Fjodorovs sēž mājās. No griestiem pil. Jumtu solīja salabot, bet nama apsaimniekotājs izdomāja ietaupīt naudu un, paklūpot uz jumta antenas, novēlās un sasitās. Pavisam. Bet tas jau bija sen. Tad, kad Vasīlijam bija darbs. Tad, kad Vasīlijs vēl neskatījās lētus meksikāņu seriālus par Huanu un Huanitu. Šobrīd viņš sēdēja un tos blenza. Bezmērķīgi. Lai gan bezdarbnieka dzīve bija diezko garlaicīga, vismaz viņam bija TV... Un tad piepeši viss pazuda. Elektroni vairs neskrēja pa Vasīlija vadiem un Huanita vairs neizdaiļoja ekrānu, kas tagad tikai atspoguļoja Vasīlija pagaidām nesaprotošo, bet drīz dusmīgo ģīmi... Drīzāk rožu. Nebija Vasīlijs nekāds meitu ģēģeris, bet tas ir cits stāsts.
Uzvilcis čību Vasis leca līdz dzīvokļa durvīm. Tās pavēra. Vēl par lielu sāpi un kaku viņa dvēselītē bija tas fakts, ka elektrību atslēdza viņa senais draugs Pēteris Abramovs, kas iedzīvojies Latvenergo jau labu laiku bija atmetis senos paradumus zagt krāsainos metālus un visu nodzert. Abramovam tagad bija sieva, divdesmit gadus veca. Un tāda! Vienkārši siekala tek! Ui, atvainojos! Nevēlos piesaukt nelaimi, tāpēc iztēlojaties paši.
Īsāk sakot Vasīlijs jau nebija ļauns cilvēks. Pirms viņa tika atlaists no mehāniķa darba, viņi kopā ar Peķku, graužot koņčas, realizēja zagto metālu viņa cehā Ukraiņu uzņēmējam, kam bija fobija uz mašīnām un, kas vienmēr uz Latviju brauca ar pavadu. Savāds cilvēks, bet metālu mīlošs. Lai vai kā, par šīm transakcijām Vasīlija priekšnieks pievēra acis, taču konfekšu papīriņi, kas izmētāti pa visu cehu plīvoja cauro sienu ielaistā vēja pavadībā, bija par daudz. Turpinājumu mēs zinām.
Bet par Vasi un Peķku. Sasveicinājās. Peķka izteica nožēlu un devās prom. Vasis, abām kājām stāvēdams čībā, jo otru bija pazaudējis, saldēja kreiso pēdu uz aukstajām betona grīdām Viļānu daudzstāvenē ar numuru, ko jums neteikšu. Pie mājas bija koks, tas arī viss.
Vasīlijs aizcirta durvis un veica manevru, ko nekad iepriekš nebija darījis. Sniedzās pēc grāmatu skapja. Nu manevru jau bija viņš veicis protams, bet ne jau nu sniedzoties pēc grāmatām, bet pēc to starpā noslēptiem diskiem, ko ar Peķku bija braukuši pirkt Rēzeknes tirgū. Un parastus diskus ziniet, tāpat vien neslēpj starp grāmatām. Ko nu vairs. Šoreiz gan Vasīlijs stiepās pēc pirmās grāmatas, ko viņa roka tvers. Visādas te bija. Tētuks ar Mammuku reiz bija visu ko importējuši, ko droši vien Kompartija bija liegusi. Toreiz jau nešķiroja, ka tik ir. Ka tik var piebāz pilnu skapi un neko jau nemetīs ārā.
Tātad Fjodorovs sniedzās. Un tajā brīdī pa logu, kura ieplaisājusī rūts bojāja iespaidu par svaigi nolakoto palodzi zem tās, uz kuras bija pielipušas mellas mušas, iespīdēja gaisma. Tā ir zīme, Vasis nodomāja. Un grāmata, kas šim bija rokās - Korāns...
(turpinājums sekos)