Blow up, nu ta beidzot

(nu cerams, ka drīz beigsies, jo es gribu jau iet uz pirti)

Spraiga cīņa. "Auseklis" pret separātistiem un Muhameda pils sargiem. Piekūns pret pašu Muhamedu. Abi cīņas gaitā ieskrējuši pirmā stāva dzīvokļa virtuves telpā. Muhamedam celis vairs nesāp. Galds. Galdam pa vidu ķilavu konservi. Smakojoši. Galda galos sīvākie ienaidnieki. No kāpņu telpas skan šāviņi, siena dakšu un lāpstu šķindoņa. Viena kaza brēc. Muhameda un Piekūna padotie krīt.
Piekūns iztērējis visas lodes dzenoties pakaļ Muhamedam bija paķēris mazu metālisku vāzi, kas izrādās bija pilna ar ūdeni, kas savukārt pilna ar zaļajām eiglēnām un tupelītēm, kas savukārt pārlija pāri Piekūna uzvalkam, kas savukārt bija notašķīts ar sinepēm no MakDonalda, kurā savukārt šobrīd slaucīja grīdas klauns Staņislavs, kas savukārt nebija dabūjis no Toļika pa seju.
Mirklis miera un viens otram metās virsū. Muhameds cenšas ar vienu roku ieslēgt mikseri kontaktā, kamēr ar otru, mikseri turošu, izbakstīt Piekūnam acis. Cīņa tik spraiga, ka Muhameds pazaudē čību. Gāžas trauki. Galdi. Tarakāni bēg. Žurkas no lifta pārvācās un pagrabtelpu.
Piekūns zin. Piekūns māk. Viņš ķer pēc ķilavu konserviem un uzšķērd Muhameda rīkli, asinīm un ķilavu eļļai notekot gar viņa kaklu un virtuves jaunā paklāja. Es zinu. Kurš gan idiots liek virtuvē paklāju? Tas tak ar pārtikas atliekām paliek netīrs un tad ir jāberž.
Muhamedam pārstājot elpot Piekūns piesēžas blakus. Vienu ir uzveicis. Bet ne Muhamedam viņš nācis uz Viļāniem pakaļ. Un ja lasītājam lielas, ka Muhameds, jeb Vasīlijs, jeb vienkārši Vasis bija galvenais tēls, tad jūs maldāties. Viņš bija tikai dumjš pusmūža vīrietis, kam nevajadzēja mētāt bārbeles konfekšu papīrīšus pa ceha grīdām un lakot sev mājās palodzi pie kā pielipa mušas.
Ķilavas sāka nelāgi ost. Toļiks piecēlās un devās uz kāpņu telpu. Vasis cik noprotat nekustīgi gulēja. Un vispār, Vasis ir garlaicīgs. Lai viņš arī guļ, es par viņu vairs nerunāšu.
Kāpņutelpā bija atgriezušās žurkas, kas bēgušas no lifta uz pagrabstāvu satika mello kaķu radikāli, kas iepriekš gulēja mājas priekšā, devās atpakaļ grauzt kritušos. Piekūns bija viens pats. Un tad atskanēja balsis no ārpuses. Korumpētie Daugavpils policisti ar traktoriem bija aplenkuši Muhameda pili, kas tagad bija vienkārša līķīšu pilna daudzstāvene. Šīs balsis lika Piekūnam padoties, kas tobrīd stāvēja pie kāpņu telpas logiem. Piekūns nobļāvās, ka viņu pravietis ir miris un ka negrasījās padoties, bet citu variantu viņam nebija. Tā kā tomēr grasījās. Nu viens no tiem.
Bet te piepeši, caur traktoriem izspraucās kāda zirga pavada, kur kāds večuks rādīja Piekūnam glābiņu savos ratos. Toļiks aši izkāpa pa logu, un pirms dzērušie islāmistu traktoristi pielaida savus dampjus, pavada triecās prom.
Tas tik tiešām bija glābiņš. Bet Piekūnam kaut kas nelikās tīrs. Zem zaļajiem brezenta pārsegiem parādījās krāsaino metālu jūra. Tas bija mašīnu fōbs, krāsaino metālu uzpircējs, uzņēmējs Ukrainis, ko pēdējos piecus gadus Piekūns kopā ar Ķengaraga izlūkdienestu bija centies dabūt rokā. Situācija bija neapskaužama. Toļiks bija krustcelēs. Tas pats viņa Ukrainis vienlaicīgi bija viņa glābējs.
Piekūns tomēr nolēma to noklusēt un abi jāja uz Rīgu. Pāri tām pašām lenteņu koloniju pārpilnajām asfalta bedrēm. Kādu brīdi viņiem vēl sekoja traktori. Bet separātisti nebija pietiekoši nodrošinājušies ar degvielu nozogot tikai vienu dīzeļa cisternu no vilciena un tā vienkārši visā emirāta beidzās līdz ar pēdējo izšļākto lāsi traktora cilindrā.
Nonācis Rīgā, piekūns pateicās Ukraiņu uzņēmējam, kas visas savas cukura rezerves bija izbarojis zirgam un vairs viņi viens otru neredzēja. Bet varbūt? Ēēēh, nē, es vairs negribu rakstīt!
Valdis. Ēēē, man principā vienalga par Valdi. Žēl tikai ka Boldžas "Auseklis" vairs nespīdēs...
(vai beigas?)