Blow up, tipa turpinājums

(turpinot iepriekšējo stāstu par Vasi Viļānos)

Pagājis gads. Nu labi moška viens mēnesis. Patiesībā korānam nav tik daudz lapaspuses. Pēc sešām dienām, kopš Fjodorovs skāra pirmo lappusi grāmatai, ko nekad nebūtu lasījis, ja vēl joprojām grauztu koņčas un skatītos meksikāņu izcelsmes TV pārraides ar mūsu pašu tik emocionāli pēdiņās izcilo tulkojumu. Tā vai kā Vasi tas aizskāra līdz sirds dziļumiem. Kasīdams dupsi viņš sēdēja savā noplukušajā klubkrēslā, kura malas bija piebirušas ar baltmaizi, pietiekošu daudzumu santīmu polša iegādei un vēl visādu drazu, kas droši vien sildīja kādu tarakānu ģimenīti tā iekšpusē.
Kasīdamies viņš tika līdz pēdējai lapaspusei. Vasis zināja. Vasim bija spēks. Vasis cēlas. Diezgan dumi patiesībā, jo ar savu pārliecību, par strauju ceļoties viņam no klēpja izkrita grāmata un iekrita turpat novietotajā Roltōnu bļodā, kas aizrautīgi lasot bija tikai pusizēsta. Vasis strauji, to pagrāba un ar vienu kāju (otra ir čībā) iekāpis Roltōnu dekorētajā paklājā, kuru rotāja benāri un to radītie caurumi, skrēja uz virtuvi pēc dvieļa, lai nosusinātu šo garadarbu. Tam sausam esot, Vasis patiesībā bija laimīgs, jo tas bija ieguvis arī patīkama sātīguma smaržu, ko tam piešķīris sevišķi asās vistas gaļas buljona koncentrāts. Vasis to pasmaržoja. Patīkami. Un tad, pavēris logu kliegdams uzrunāja visus, kas, žūpu apsēstajā bērnu laukumiņā mājai iepretim, sāka savas rīta gaitas. Tajā skaitā arī Judīte, kas stūma savus sētnieces ratus. Tā pati Judīte, kas atteicās satīrīt no jumtiem krītošā nama saimnieka atliekas kūstošajā sniegā.
Tā vai kā Fjodorovs brēca, ka māk nošķirt labo no ļaunā. Ka ir lasījis svētos rakstus. Un lai visi viņu turpmāk saucot par Muhamedu Fjodorovu. Jā, cik oriģināli. Bet Vasim, atvainojos Muhamedam, tas nebija svarīgi. Lēnām atejot no loga, ignorējot tālumā esošo žūpu saucienus aicinot viņu iedzert, viņš devās notiesāt visu to, kas palicis no viņa rīta makaronu devas. Muhameds vai nē, Fjodorovs vēl joprojām bija bezdarbnieks, bez elektrības, ar tarakāniem un niknu kaimiņu, kas ar slotu dauzīja pa grieztiem. Kaimiņš bija apsargs. Bez darba līguma. Sargāja viņš taras punktu. Un ne jau nu nodošanas. To otru. Un tas cik mums zināms, veras vaļā tumsai nākot. Jeb no visa tā izriet, ka kaimiņš bija neizgulējis. Muhamedam tas nebija svarīgi.
Apēdis makaronus, kas bļodā, un cerībā, ka neviens viņu nebūs pamanījis, arī visus tos kas uz paklāja, viņš piegāja pie telefona. Pacēlis klausuli viņš izdzirdēja patīkami skaņu. Pīīī. Lattelekom vēl Fjodorovu nebija pametis. Tāpat kā Ukraiņu uzņēmējam, viņam bija sava fobija. Bailes no mobiliem telefoniem. Nu redz ir tādas. Tagad Muhamedam tie bija sīkumi un ja viņam tāds būtu, viņš droši spiestu pogas uz tā korpusa. Bet nekā. Tāda nebija. Bija tikai telefongrāmata. Un viņš zvanīja it visiem, citiem meloja, citiem stāstīja kā ir. Pazvanīja arī Eināram no Krāslavas, kas nodarbojās ar sieviešu miesas īri uz vietējā tilta. Arī Peķkam. Arī nesalasāma vārda īpašniekam telefon grāmatā, kuru bija skāris caurtekošā jumta mitrums.
Sasauca visus. Muhamedam bija plāns.
(turpinājums sekos)