(beigas)
Hesburgers vēl joprojām ciet. Piekūns sēž ofisā. Diena karsta un garlaicīga. Blenž uz ģimenes foto ar kaku suni Makārovu. Uz fotogrāfijas jau trīs jauni kafijas krūžu nospiedumi. Iezvanās telefōns. Valdis otrā galā. Piekūns uzklausa Valdi un noliek klausuli. Ar dūri uzsit uz galda. Iziet ārā. Pāri ielai. Garām belašu tantei. MakDonaldā. Un iešķeļ Staņislavam pa seju.
Judīte, tā pati daiļā, 'divdesmit s čemta' gadus vecā, puskurlā sētniece, kas modusies kanalizācijas lūkā nedēļu vēlāk pēc kritiena. Sašutusi par situāciju bijušajā emirātā. Sašutusi par sava vīra, bijušā Latvenergo darbinieka, krāsainā metāla zagļa Pētera nāvi. Judīte atrada nebaltai dienai taupīto svēto trinitrotoluolu. Samainīja emirāta jēnas atpakaļ pret latiem un aizbrauca uz Rīgu, tikai lai sevi uzlaistu gaisā Zelta Zivtiņas tunelī.
Skarbi.
(tā lūk)
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru