Blow up, vēl neaudz

(meklē sākumu. vai nemeklē, nav mana darīšana)

Vasi es vairs nezinu. Stāsts vairs nav par viņu. Vasis ir zudis.

Kādā lietainā dienā. Rīgā. Ģenerālštābā. Pie loga. Pie galda. Pie aukstas kafijas kafijas krūzes sēdēja vecākais inspektors Piekūns. Anatolijs Piekūns. Jeb Toļiks, bet tā viņu gan nesauciet, nebūs labi. Viņs gan mani nezin, tāpēc saukšu kā īsāk.
Toļiks bija nervozs. Pēc telefonsarunas ar Valdi (to pašu), pār viņa pieri straumēm lija sviedri. Apokalipse bija tuvu. Ne jau tā globālā, bet maziņā lokālā. Bet lai cik maziņa un lokāla, Valdim tā bija svarīga un Piekūns zināja esošas un tuvojošās briesmas. Cerot atrast nelielu mieru viņš lūkojās sievas un bērnu fotogrāfijā, kas stāvēja uz gala. Fotogrāfija ar kafijas krūzes pleķi uz malas. Nu standart tipāža, kāda mēdz būt uz inspektoru galdiem. Mieru viņš nerada. Starp smaidīgo bērnu un sievas seju fotogrāfijā bija arī suns Makarovs. Piekūnam viņš šausmīgi kaitiņāja, jo tas bija pielicis šim gultu un, no korporatīvās ballītes nākot, Toļiks disorientēts tajā bija ievēlies. Toļiks nebija alkoholiķis. Bet suņa ģīmis fotogrāfijā padarīja Piekūnu vēl dusmīgāku. Viņš sita ar dūri pret galdu un lielu sparu cēlās kājās.
Piegājis pie loga, viņš lūkojās, kā nekompetenti braucēji šļakstīja garāmgājējus un galvā mēģināja sakopot esošo situāciju. Ko Toļiks domāja, es nezinu. Skaidrā es nemāku lasīt domas, bet aptuveni varētu būt tā.

Latgales seperātiskais grupējums "Allaha balss" bija nācis klajā ar šokējošu paziņojumu. Lai gan tas jau bija gaidāms, Valdim vēl bija cerība, ka viss atrisināsies pats no sevis. Neatrisinājās. Grupējuma līderis Muhameds Fjodorovs (arī tas pats, ja iepriekšējo neesi lasījis, tas iztēlojies vienu traku večuku, bet ne pensi), pasludināja sevi par emīru un Latgali par savu emirātu un, protams, Viļānus par svētvietu to iekšienē.

Toļiks bija audzināts un skolots tolerants. Viņam reliģiskās piederības nebija svarīgas. Viņu vairāk uztrauca tas, ka jaunais emirāts vairs viņam neizdos Ukraiņu uzņēmēju, kuru Piekūns sadarbībā ar Ķengaraga izlūkdienestu jau tik sen centies notvert. Un tad vēl teritoriālais jautājums. Latgalē tomēr ir daudz ezeru un koku un ceļu un mežu un visa kā, ko varējām zaudēt. Toļikam tas nepatika. Iestrēbis pēdējos aukstās kafijas malkus viņš pacēla telefona klausuli un zvanīja uz Boldžu.
Bet mazliet par Boldžu. Visiem zināms ir tas fakts, ka no turienes ārā izbraukt nekad nevar skaidrā un kur nu vēl laikā. Jūs domājat tāpat vien. Nē! Domājat, ka tur ir vienkārši daudz alkoholiķu, kas pie attīrīšanas iekārtām dzer? Varbūt! Bet nē, Boldža patiesībā dzīvo tīri jauki cilvēki. Viss ir daudz vienkāršāk. Vai sarežģītāk. Boldžai šis apziņu ietekmējošais dzeramvairogs ir militāros nolūkos. Lai visu caurbraucēju stāstus varētu norakstīt uz alkoholismu un delīriju. Viss ir ar domu, lai slēptu Boldžā trenējošos specvienību "Auseklis". Un neviens, par viņu esamību nedrīkstēja zināt. Tikai Valdis un Piekūns.
Tā kā šis zvans bija Toļika pēdējie centieni glābt Latviju no apokalipses. Valdis deva startu. Piekūns to īstenoja. Muhameds vēl nezināja.
(turpinājums sekos)