Principā šis iepriekšējais kreatīvisms daļēji veltīts visiem tiem latviešu supernacionālistu idiotiem, kas uzskata, ka ir pārāki par visām citām nācijām un tikai kurina rasu naidu tālāk. Ciest nevaru tādus. Ciest nevaru tos, kas ziņu portālos savos debilajos komentāros pauž slavinošas vēstis Čečenu kareivjiem un viņu melnajām atraidnēm. Jo interesanti būtu redzēt jūsu reakciju uz kaut vai tik traģikomisku situāciju, kā tā izvērsās manā stāstā. Neesat bezsmadzeņu radījumi. Izlasat kādu Karla Marksa grāmatu labāk. Augat apziņā, nevis stulbā stulbumā. Pozitīvam stulbumam nav ne vainas!
Ardievu! Es eju pirtēties!
piektdiena, 2010. gada 2. aprīlis
Blow up, izskaņa
(beigas)
Hesburgers vēl joprojām ciet. Piekūns sēž ofisā. Diena karsta un garlaicīga. Blenž uz ģimenes foto ar kaku suni Makārovu. Uz fotogrāfijas jau trīs jauni kafijas krūžu nospiedumi. Iezvanās telefōns. Valdis otrā galā. Piekūns uzklausa Valdi un noliek klausuli. Ar dūri uzsit uz galda. Iziet ārā. Pāri ielai. Garām belašu tantei. MakDonaldā. Un iešķeļ Staņislavam pa seju.
Judīte, tā pati daiļā, 'divdesmit s čemta' gadus vecā, puskurlā sētniece, kas modusies kanalizācijas lūkā nedēļu vēlāk pēc kritiena. Sašutusi par situāciju bijušajā emirātā. Sašutusi par sava vīra, bijušā Latvenergo darbinieka, krāsainā metāla zagļa Pētera nāvi. Judīte atrada nebaltai dienai taupīto svēto trinitrotoluolu. Samainīja emirāta jēnas atpakaļ pret latiem un aizbrauca uz Rīgu, tikai lai sevi uzlaistu gaisā Zelta Zivtiņas tunelī.
Skarbi.
(tā lūk)
Hesburgers vēl joprojām ciet. Piekūns sēž ofisā. Diena karsta un garlaicīga. Blenž uz ģimenes foto ar kaku suni Makārovu. Uz fotogrāfijas jau trīs jauni kafijas krūžu nospiedumi. Iezvanās telefōns. Valdis otrā galā. Piekūns uzklausa Valdi un noliek klausuli. Ar dūri uzsit uz galda. Iziet ārā. Pāri ielai. Garām belašu tantei. MakDonaldā. Un iešķeļ Staņislavam pa seju.
Judīte, tā pati daiļā, 'divdesmit s čemta' gadus vecā, puskurlā sētniece, kas modusies kanalizācijas lūkā nedēļu vēlāk pēc kritiena. Sašutusi par situāciju bijušajā emirātā. Sašutusi par sava vīra, bijušā Latvenergo darbinieka, krāsainā metāla zagļa Pētera nāvi. Judīte atrada nebaltai dienai taupīto svēto trinitrotoluolu. Samainīja emirāta jēnas atpakaļ pret latiem un aizbrauca uz Rīgu, tikai lai sevi uzlaistu gaisā Zelta Zivtiņas tunelī.
Skarbi.
(tā lūk)
Blow up, nu ta beidzot
(nu cerams, ka drīz beigsies, jo es gribu jau iet uz pirti)
Spraiga cīņa. "Auseklis" pret separātistiem un Muhameda pils sargiem. Piekūns pret pašu Muhamedu. Abi cīņas gaitā ieskrējuši pirmā stāva dzīvokļa virtuves telpā. Muhamedam celis vairs nesāp. Galds. Galdam pa vidu ķilavu konservi. Smakojoši. Galda galos sīvākie ienaidnieki. No kāpņu telpas skan šāviņi, siena dakšu un lāpstu šķindoņa. Viena kaza brēc. Muhameda un Piekūna padotie krīt.
Piekūns iztērējis visas lodes dzenoties pakaļ Muhamedam bija paķēris mazu metālisku vāzi, kas izrādās bija pilna ar ūdeni, kas savukārt pilna ar zaļajām eiglēnām un tupelītēm, kas savukārt pārlija pāri Piekūna uzvalkam, kas savukārt bija notašķīts ar sinepēm no MakDonalda, kurā savukārt šobrīd slaucīja grīdas klauns Staņislavs, kas savukārt nebija dabūjis no Toļika pa seju.
Mirklis miera un viens otram metās virsū. Muhameds cenšas ar vienu roku ieslēgt mikseri kontaktā, kamēr ar otru, mikseri turošu, izbakstīt Piekūnam acis. Cīņa tik spraiga, ka Muhameds pazaudē čību. Gāžas trauki. Galdi. Tarakāni bēg. Žurkas no lifta pārvācās un pagrabtelpu.
Piekūns zin. Piekūns māk. Viņš ķer pēc ķilavu konserviem un uzšķērd Muhameda rīkli, asinīm un ķilavu eļļai notekot gar viņa kaklu un virtuves jaunā paklāja. Es zinu. Kurš gan idiots liek virtuvē paklāju? Tas tak ar pārtikas atliekām paliek netīrs un tad ir jāberž.
Muhamedam pārstājot elpot Piekūns piesēžas blakus. Vienu ir uzveicis. Bet ne Muhamedam viņš nācis uz Viļāniem pakaļ. Un ja lasītājam lielas, ka Muhameds, jeb Vasīlijs, jeb vienkārši Vasis bija galvenais tēls, tad jūs maldāties. Viņš bija tikai dumjš pusmūža vīrietis, kam nevajadzēja mētāt bārbeles konfekšu papīrīšus pa ceha grīdām un lakot sev mājās palodzi pie kā pielipa mušas.
Ķilavas sāka nelāgi ost. Toļiks piecēlās un devās uz kāpņu telpu. Vasis cik noprotat nekustīgi gulēja. Un vispār, Vasis ir garlaicīgs. Lai viņš arī guļ, es par viņu vairs nerunāšu.
Kāpņutelpā bija atgriezušās žurkas, kas bēgušas no lifta uz pagrabstāvu satika mello kaķu radikāli, kas iepriekš gulēja mājas priekšā, devās atpakaļ grauzt kritušos. Piekūns bija viens pats. Un tad atskanēja balsis no ārpuses. Korumpētie Daugavpils policisti ar traktoriem bija aplenkuši Muhameda pili, kas tagad bija vienkārša līķīšu pilna daudzstāvene. Šīs balsis lika Piekūnam padoties, kas tobrīd stāvēja pie kāpņu telpas logiem. Piekūns nobļāvās, ka viņu pravietis ir miris un ka negrasījās padoties, bet citu variantu viņam nebija. Tā kā tomēr grasījās. Nu viens no tiem.
Bet te piepeši, caur traktoriem izspraucās kāda zirga pavada, kur kāds večuks rādīja Piekūnam glābiņu savos ratos. Toļiks aši izkāpa pa logu, un pirms dzērušie islāmistu traktoristi pielaida savus dampjus, pavada triecās prom.
Tas tik tiešām bija glābiņš. Bet Piekūnam kaut kas nelikās tīrs. Zem zaļajiem brezenta pārsegiem parādījās krāsaino metālu jūra. Tas bija mašīnu fōbs, krāsaino metālu uzpircējs, uzņēmējs Ukrainis, ko pēdējos piecus gadus Piekūns kopā ar Ķengaraga izlūkdienestu bija centies dabūt rokā. Situācija bija neapskaužama. Toļiks bija krustcelēs. Tas pats viņa Ukrainis vienlaicīgi bija viņa glābējs.
Piekūns tomēr nolēma to noklusēt un abi jāja uz Rīgu. Pāri tām pašām lenteņu koloniju pārpilnajām asfalta bedrēm. Kādu brīdi viņiem vēl sekoja traktori. Bet separātisti nebija pietiekoši nodrošinājušies ar degvielu nozogot tikai vienu dīzeļa cisternu no vilciena un tā vienkārši visā emirāta beidzās līdz ar pēdējo izšļākto lāsi traktora cilindrā.
Nonācis Rīgā, piekūns pateicās Ukraiņu uzņēmējam, kas visas savas cukura rezerves bija izbarojis zirgam un vairs viņi viens otru neredzēja. Bet varbūt? Ēēēh, nē, es vairs negribu rakstīt!
Valdis. Ēēē, man principā vienalga par Valdi. Žēl tikai ka Boldžas "Auseklis" vairs nespīdēs...
(vai beigas?)
Spraiga cīņa. "Auseklis" pret separātistiem un Muhameda pils sargiem. Piekūns pret pašu Muhamedu. Abi cīņas gaitā ieskrējuši pirmā stāva dzīvokļa virtuves telpā. Muhamedam celis vairs nesāp. Galds. Galdam pa vidu ķilavu konservi. Smakojoši. Galda galos sīvākie ienaidnieki. No kāpņu telpas skan šāviņi, siena dakšu un lāpstu šķindoņa. Viena kaza brēc. Muhameda un Piekūna padotie krīt.
Piekūns iztērējis visas lodes dzenoties pakaļ Muhamedam bija paķēris mazu metālisku vāzi, kas izrādās bija pilna ar ūdeni, kas savukārt pilna ar zaļajām eiglēnām un tupelītēm, kas savukārt pārlija pāri Piekūna uzvalkam, kas savukārt bija notašķīts ar sinepēm no MakDonalda, kurā savukārt šobrīd slaucīja grīdas klauns Staņislavs, kas savukārt nebija dabūjis no Toļika pa seju.
Mirklis miera un viens otram metās virsū. Muhameds cenšas ar vienu roku ieslēgt mikseri kontaktā, kamēr ar otru, mikseri turošu, izbakstīt Piekūnam acis. Cīņa tik spraiga, ka Muhameds pazaudē čību. Gāžas trauki. Galdi. Tarakāni bēg. Žurkas no lifta pārvācās un pagrabtelpu.
Piekūns zin. Piekūns māk. Viņš ķer pēc ķilavu konserviem un uzšķērd Muhameda rīkli, asinīm un ķilavu eļļai notekot gar viņa kaklu un virtuves jaunā paklāja. Es zinu. Kurš gan idiots liek virtuvē paklāju? Tas tak ar pārtikas atliekām paliek netīrs un tad ir jāberž.
Muhamedam pārstājot elpot Piekūns piesēžas blakus. Vienu ir uzveicis. Bet ne Muhamedam viņš nācis uz Viļāniem pakaļ. Un ja lasītājam lielas, ka Muhameds, jeb Vasīlijs, jeb vienkārši Vasis bija galvenais tēls, tad jūs maldāties. Viņš bija tikai dumjš pusmūža vīrietis, kam nevajadzēja mētāt bārbeles konfekšu papīrīšus pa ceha grīdām un lakot sev mājās palodzi pie kā pielipa mušas.
Ķilavas sāka nelāgi ost. Toļiks piecēlās un devās uz kāpņu telpu. Vasis cik noprotat nekustīgi gulēja. Un vispār, Vasis ir garlaicīgs. Lai viņš arī guļ, es par viņu vairs nerunāšu.
Kāpņutelpā bija atgriezušās žurkas, kas bēgušas no lifta uz pagrabstāvu satika mello kaķu radikāli, kas iepriekš gulēja mājas priekšā, devās atpakaļ grauzt kritušos. Piekūns bija viens pats. Un tad atskanēja balsis no ārpuses. Korumpētie Daugavpils policisti ar traktoriem bija aplenkuši Muhameda pili, kas tagad bija vienkārša līķīšu pilna daudzstāvene. Šīs balsis lika Piekūnam padoties, kas tobrīd stāvēja pie kāpņu telpas logiem. Piekūns nobļāvās, ka viņu pravietis ir miris un ka negrasījās padoties, bet citu variantu viņam nebija. Tā kā tomēr grasījās. Nu viens no tiem.
Bet te piepeši, caur traktoriem izspraucās kāda zirga pavada, kur kāds večuks rādīja Piekūnam glābiņu savos ratos. Toļiks aši izkāpa pa logu, un pirms dzērušie islāmistu traktoristi pielaida savus dampjus, pavada triecās prom.
Tas tik tiešām bija glābiņš. Bet Piekūnam kaut kas nelikās tīrs. Zem zaļajiem brezenta pārsegiem parādījās krāsaino metālu jūra. Tas bija mašīnu fōbs, krāsaino metālu uzpircējs, uzņēmējs Ukrainis, ko pēdējos piecus gadus Piekūns kopā ar Ķengaraga izlūkdienestu bija centies dabūt rokā. Situācija bija neapskaužama. Toļiks bija krustcelēs. Tas pats viņa Ukrainis vienlaicīgi bija viņa glābējs.
Piekūns tomēr nolēma to noklusēt un abi jāja uz Rīgu. Pāri tām pašām lenteņu koloniju pārpilnajām asfalta bedrēm. Kādu brīdi viņiem vēl sekoja traktori. Bet separātisti nebija pietiekoši nodrošinājušies ar degvielu nozogot tikai vienu dīzeļa cisternu no vilciena un tā vienkārši visā emirāta beidzās līdz ar pēdējo izšļākto lāsi traktora cilindrā.
Nonācis Rīgā, piekūns pateicās Ukraiņu uzņēmējam, kas visas savas cukura rezerves bija izbarojis zirgam un vairs viņi viens otru neredzēja. Bet varbūt? Ēēēh, nē, es vairs negribu rakstīt!
Valdis. Ēēē, man principā vienalga par Valdi. Žēl tikai ka Boldžas "Auseklis" vairs nespīdēs...
(vai beigas?)
Blow up, nu vēl bišk
(tātad jau esam tuvāk)
Ceļa zīme Viļāni. Piekūns lielā ātrumā, bandžo ritmu pavadīts, triecas pa šoseju, kuras lietus pielietajās, nodokļu maksātāju, bet valsts nelabotajās bedrēs vairojās lenteņu kolonijas.
Mājvieta. Tarakānu apsēstais klubkrēsls. Roltōnu bļoda. Emīrs Muhameds Fjodorovs lasa Al Jazeera laikraksta formātā. Korumpētie Lattelekom darbinieki sagādājuši šim dekoderi, bet televizors ir izslēgts. Te atskan lāpstas sitieni tālumā. Muhameds aši ceļas kājās. Joprojām ar vienu, toties šoreiz apzeltītu čību, viņš lec pretī logam, kura saplaisājušais stikls nomainīts pret jaunu un iespējams tīru. Pagalms ir tukšs. Vienīgi Judīte, šoreiz visa melnā slaucīja asfaltu pie bijušā bērnu laukuma, kur agrāk ikkatru dienu tika tukšoti neiedomājami daudzumi spirta. Tagad tur tika celta mošeja. Viltus trauksme. Muhameds leca atpakaļ lasīt. Laikrakstu.
Tikmēr specvienība "Auseklis" ar inspektoru Anatoliju Piekūnu jau bija sasnieguši un pielikuši pie vietas pirmos nemierniekus. Pēteris Abramovs, bijušais Latvenergo darbinieks, kura sieva starp citu ir tā pati 'divdesmit s čemta' gadus vecā Judīte, bija spiests nomest lāpstu. Pēdējo reizi.
Judīte vēl neko nezinādama slaucīja asfaltu. Varbūt viņa bija daiļa, bet kurla gan. Dažus stāvus augstāk Muhameds izdzirdēja klauvējienus pie durvīm. Elektrība nebija pieslēgta un durvju zvans nedarbojās. Peķka, kopš bija pievērsies islamam, vairs neskārās klāt elektrības sadales kastēm. Tagad viņš guļ blakus savai lāpstai. Muhameds beidzot atrod otru čību. Uzvelk. Paņem pārtikas mikseri. Iet pie durvīm. Tur stāv kaimiņš. Izgulējies. Točku vairs viņš nesargā un ar Fjodorovu ir draugos. Kaimiņš, kura vārdu es vēl joprojām nezinu, nes Muhamedam skarbas vēstis. Iebrukums ir sācies un necilie svešinieki klejo pa Viļānu svētzemi.
Pa to laiku Piekūns jau ir neitralizējis Eināru no Krāslavas un viņa harēmu. Visas skaistules, kas agrāk rotāja Krāslavas tiltu, tagad mellas un uz zemes. Piekūns varbūt bija valdonīgs, bet "Auseklis" bija tiešs. Pat Antons, kurš bandžo nesa sev līdz uz muguras, bez žēlastības bija gatavs stāties priekšā ikvienam separātistam.
Judīte iekrīt kanalizācijas lūkā un zaudē samaņu. Tikmēr korumpētā policija no Daugavpils ar traktoriem, kas dislocēta Viļānu apkaimē uzsāk ceļu Viļānu frontes aizsardzībai. Ziņa par iebrukumu jau ir nonākusi visos emirāta nostūros. Muhameds jau bija ticis no ceturtā stāva uz trešo. Muhamedam sāpēja celis.
Piekūns jau bija klāt. "Auseklis" izkārtojās drošā pozīcijā pret kāpņutelpas durvīm. Toļiks jau zin ka ir tuvu. Viņs izvelk ieroci. Tver durvju rokturi. Bet. Netiek iekšā. Durvīm ir kods. Antons ar roku signāliem norāda ka būs jāiet apkārt pa otrām durvīm.
Muhameds jau ir ticis uz otro stāvu. Kaimiņš ķer pēc steka, kas skāris vairākus izslāpušus alkānus svētceļā uz vietējo točku. Fjodorovs mikseri saķer ciešāk un abi kājām turpina ceļu lejup. Jo lifts nedarbojas. Liftā dzīvo žurkas.
"Auseklis" tikpat braši ieņem pozīciju pie daudzstāvenes otrām ieejas durvīm, kuru slieksni rotā melns guļošs kaķis. Arī radikālis - nospriež Piekūns un liek visiem viņu apiet sevišķi klusu. Tver pēc roktura un durvis patiešām ir vaļā.
Visi radi, separātisti, kas mitinājās Muhameda pilī, kurā nestrādāja lifts jau bija savākušies pirmajā stāvā. Visi klusēdami gaidīja gan Muhameda, gan nešķīsto iebrucēju ierašanos. Durvis paveras vaļā un "Auseklis" gāžas iekšā.
(turpinājums sekos)
Ceļa zīme Viļāni. Piekūns lielā ātrumā, bandžo ritmu pavadīts, triecas pa šoseju, kuras lietus pielietajās, nodokļu maksātāju, bet valsts nelabotajās bedrēs vairojās lenteņu kolonijas.
Mājvieta. Tarakānu apsēstais klubkrēsls. Roltōnu bļoda. Emīrs Muhameds Fjodorovs lasa Al Jazeera laikraksta formātā. Korumpētie Lattelekom darbinieki sagādājuši šim dekoderi, bet televizors ir izslēgts. Te atskan lāpstas sitieni tālumā. Muhameds aši ceļas kājās. Joprojām ar vienu, toties šoreiz apzeltītu čību, viņš lec pretī logam, kura saplaisājušais stikls nomainīts pret jaunu un iespējams tīru. Pagalms ir tukšs. Vienīgi Judīte, šoreiz visa melnā slaucīja asfaltu pie bijušā bērnu laukuma, kur agrāk ikkatru dienu tika tukšoti neiedomājami daudzumi spirta. Tagad tur tika celta mošeja. Viltus trauksme. Muhameds leca atpakaļ lasīt. Laikrakstu.
Tikmēr specvienība "Auseklis" ar inspektoru Anatoliju Piekūnu jau bija sasnieguši un pielikuši pie vietas pirmos nemierniekus. Pēteris Abramovs, bijušais Latvenergo darbinieks, kura sieva starp citu ir tā pati 'divdesmit s čemta' gadus vecā Judīte, bija spiests nomest lāpstu. Pēdējo reizi.
Judīte vēl neko nezinādama slaucīja asfaltu. Varbūt viņa bija daiļa, bet kurla gan. Dažus stāvus augstāk Muhameds izdzirdēja klauvējienus pie durvīm. Elektrība nebija pieslēgta un durvju zvans nedarbojās. Peķka, kopš bija pievērsies islamam, vairs neskārās klāt elektrības sadales kastēm. Tagad viņš guļ blakus savai lāpstai. Muhameds beidzot atrod otru čību. Uzvelk. Paņem pārtikas mikseri. Iet pie durvīm. Tur stāv kaimiņš. Izgulējies. Točku vairs viņš nesargā un ar Fjodorovu ir draugos. Kaimiņš, kura vārdu es vēl joprojām nezinu, nes Muhamedam skarbas vēstis. Iebrukums ir sācies un necilie svešinieki klejo pa Viļānu svētzemi.
Pa to laiku Piekūns jau ir neitralizējis Eināru no Krāslavas un viņa harēmu. Visas skaistules, kas agrāk rotāja Krāslavas tiltu, tagad mellas un uz zemes. Piekūns varbūt bija valdonīgs, bet "Auseklis" bija tiešs. Pat Antons, kurš bandžo nesa sev līdz uz muguras, bez žēlastības bija gatavs stāties priekšā ikvienam separātistam.
Judīte iekrīt kanalizācijas lūkā un zaudē samaņu. Tikmēr korumpētā policija no Daugavpils ar traktoriem, kas dislocēta Viļānu apkaimē uzsāk ceļu Viļānu frontes aizsardzībai. Ziņa par iebrukumu jau ir nonākusi visos emirāta nostūros. Muhameds jau bija ticis no ceturtā stāva uz trešo. Muhamedam sāpēja celis.
Piekūns jau bija klāt. "Auseklis" izkārtojās drošā pozīcijā pret kāpņutelpas durvīm. Toļiks jau zin ka ir tuvu. Viņs izvelk ieroci. Tver durvju rokturi. Bet. Netiek iekšā. Durvīm ir kods. Antons ar roku signāliem norāda ka būs jāiet apkārt pa otrām durvīm.
Muhameds jau ir ticis uz otro stāvu. Kaimiņš ķer pēc steka, kas skāris vairākus izslāpušus alkānus svētceļā uz vietējo točku. Fjodorovs mikseri saķer ciešāk un abi kājām turpina ceļu lejup. Jo lifts nedarbojas. Liftā dzīvo žurkas.
"Auseklis" tikpat braši ieņem pozīciju pie daudzstāvenes otrām ieejas durvīm, kuru slieksni rotā melns guļošs kaķis. Arī radikālis - nospriež Piekūns un liek visiem viņu apiet sevišķi klusu. Tver pēc roktura un durvis patiešām ir vaļā.
Visi radi, separātisti, kas mitinājās Muhameda pilī, kurā nestrādāja lifts jau bija savākušies pirmajā stāvā. Visi klusēdami gaidīja gan Muhameda, gan nešķīsto iebrucēju ierašanos. Durvis paveras vaļā un "Auseklis" gāžas iekšā.
(turpinājums sekos)
Blow up, laikam jau...paga...viens, divi, trīs... Ceturtā daļa!
(turpinot iesākto)
Hesburgers bija ciet. Visi nopietni uzņēmēji jau bija paspējuši aizlaisties prom. Gandrīz viss bija ciet, bet starp vietējo belašu tanti, kas klepodama cepa raušus, un MakDonaldu izvēle bija skaidra.
Piekūns sēdēja belašu tantes tiešo konkurentu ēstuvē un ēda Happy Meal. Lai gan Piekūnam bija bail. Ne jau par Latgales separātisko grupējumu. Toļikam bija bail no klauniem. Katram no mums ir savi defekti.
Staņislavs, kādreizējais žūpa un bomzis, nomālējis seju, uzdevies par klaunu, priecēja bērnus ēstuvē. Darba tirgus Staņislavam bija labvēlīgs. Toļiks vēl viņu nebija pamanījis. Situācija saspringta. Atskan telefona zvans. Piekūns paceļ klausuli. Burgera pillu muti viņš atcērt apstiprinošu atbildi. Staņislavs nāk uz ēdnīcas galu, kur sēž klaunofobs inspektors Piekūns. Un... Viņš jau ir prom. Un Stasis nekad nezinās, kādu šķēlienu pa savu klauna seju būtu saņēmis.
Specvienība bija klāt. "Auseklis" bija ieradies. Piekūns iekāpa viņu tumšās krāsās krāsotā Volkswagen Transporter busiņā un skaidroja situāciju. Nedaudz viņa bargo tēlu grāva sinepju mērces paliekas uz uzvalka, bet "Ausekļa" biedri bija nopietni cilvēki un viņu saprata. Izņemot Anotonu. Antons bija stulbs. Bet viņš bija visizveicīgākais no visas grupas, tāpēc paņemts līdzi uzdevumā.
Uzdevums bija skaidrs. Pa lietus pielieto bruģi, busiņš uzsāka gaitu uz Latgales emirātu, kur tobrīd Muhameds uzraudzīja mošejas būvniecību. Vismaz tik daudz Ķengaraga izlūkdienests bija informējis Piekūnu. Situāciju sarežģīja arī fakts, ka tobrīd emirātā atradās arī mistiskais Ukraiņu uzņēmējs ar pavadu. Cik daudz metāla tiks izvests šoreiz, nebija skaidrs. Personiskās darīšanas varēja pat izjaukt visu operāciju.
Ceļš bija garš. Latgale nav tuvu. Kur nu vēl tad ja jābrauc mazā busiņā ar nopietniem, kareivīgiem līdzdalībniekiem, no kuriem viens dziedāja un spēlēja bandžo. Antons tiešām bija stulbs.
Toļiks bija ieslīcis domās. Taktiskais plāns. Uzbrukums. Upuri. Valdis bija devis uzdevumu ar noteikumu, ka vietējā infrastruktūra netiks skarta. Visiem taras punktiem bija jāpaliek vietā.
Uzdevums bija riskants. Un ar katru kilometru tuvāk separātistu kontroles punktam Antons dziedāja ar vien skaļāk.
Un te nu bija ceļa gals. Vismaz uz brīdi. Uz ceļa iznāca sieviete melnā. Vai dumjš vīrietis svārkos. Un centās apturēt busiņu. Piekūns nevēlējās pāragri darīt zināmu Muhamedam par savu ierašanos un lika vadītājam apstāties.
Piekūns bija viltīgs pēc dabas un mašīnai piestājot izkāpa ārā ar domu piemuļķot robežsargus, kas tobrīd ar lāpstām nāca viņam virsū. Vienam, kas izskatījās atbildīgāks par pārējiem, bija dakšas. Ieroču piegāde emirātam acīmredzot kavējās un vietējie separātisti bruņojās ar visu to ko spēja atrast šķūnī.
Toļiks mēģināja un mēģināja ieskaidrot, ka tikai ar čaļiem vēlas braukt pēc baltā uz taras punktu, taču agrātie islāmistu robežsargi viņam nevēlējās ticēt un lika atvērt busiņa durvis. Tām ar lielu čīkstoņu paveroties bija redzami pieci melli vīri ar automātiem rokās. Vienam bija bandžo. Viņš visnotaļ izcēlās pārējo vidū.
Vīrs ar dakšām uzmanīgi vēroja muzikantu līdz deva atļauju visiem turpināt ceļu. Lai cik stulbs Antons bija, šoreiz Piekūnu viņš bija glābis. Asinspirts nebija.
Busiņš jau bija ceļā uz Viļāniem. Muhameds Fjodorovs neko nezinādams vēl vārīja Roltōnu porciju.
(turpinājums sekos)
Hesburgers bija ciet. Visi nopietni uzņēmēji jau bija paspējuši aizlaisties prom. Gandrīz viss bija ciet, bet starp vietējo belašu tanti, kas klepodama cepa raušus, un MakDonaldu izvēle bija skaidra.
Piekūns sēdēja belašu tantes tiešo konkurentu ēstuvē un ēda Happy Meal. Lai gan Piekūnam bija bail. Ne jau par Latgales separātisko grupējumu. Toļikam bija bail no klauniem. Katram no mums ir savi defekti.
Staņislavs, kādreizējais žūpa un bomzis, nomālējis seju, uzdevies par klaunu, priecēja bērnus ēstuvē. Darba tirgus Staņislavam bija labvēlīgs. Toļiks vēl viņu nebija pamanījis. Situācija saspringta. Atskan telefona zvans. Piekūns paceļ klausuli. Burgera pillu muti viņš atcērt apstiprinošu atbildi. Staņislavs nāk uz ēdnīcas galu, kur sēž klaunofobs inspektors Piekūns. Un... Viņš jau ir prom. Un Stasis nekad nezinās, kādu šķēlienu pa savu klauna seju būtu saņēmis.
Specvienība bija klāt. "Auseklis" bija ieradies. Piekūns iekāpa viņu tumšās krāsās krāsotā Volkswagen Transporter busiņā un skaidroja situāciju. Nedaudz viņa bargo tēlu grāva sinepju mērces paliekas uz uzvalka, bet "Ausekļa" biedri bija nopietni cilvēki un viņu saprata. Izņemot Anotonu. Antons bija stulbs. Bet viņš bija visizveicīgākais no visas grupas, tāpēc paņemts līdzi uzdevumā.
Uzdevums bija skaidrs. Pa lietus pielieto bruģi, busiņš uzsāka gaitu uz Latgales emirātu, kur tobrīd Muhameds uzraudzīja mošejas būvniecību. Vismaz tik daudz Ķengaraga izlūkdienests bija informējis Piekūnu. Situāciju sarežģīja arī fakts, ka tobrīd emirātā atradās arī mistiskais Ukraiņu uzņēmējs ar pavadu. Cik daudz metāla tiks izvests šoreiz, nebija skaidrs. Personiskās darīšanas varēja pat izjaukt visu operāciju.
Ceļš bija garš. Latgale nav tuvu. Kur nu vēl tad ja jābrauc mazā busiņā ar nopietniem, kareivīgiem līdzdalībniekiem, no kuriem viens dziedāja un spēlēja bandžo. Antons tiešām bija stulbs.
Toļiks bija ieslīcis domās. Taktiskais plāns. Uzbrukums. Upuri. Valdis bija devis uzdevumu ar noteikumu, ka vietējā infrastruktūra netiks skarta. Visiem taras punktiem bija jāpaliek vietā.
Uzdevums bija riskants. Un ar katru kilometru tuvāk separātistu kontroles punktam Antons dziedāja ar vien skaļāk.
Un te nu bija ceļa gals. Vismaz uz brīdi. Uz ceļa iznāca sieviete melnā. Vai dumjš vīrietis svārkos. Un centās apturēt busiņu. Piekūns nevēlējās pāragri darīt zināmu Muhamedam par savu ierašanos un lika vadītājam apstāties.
Piekūns bija viltīgs pēc dabas un mašīnai piestājot izkāpa ārā ar domu piemuļķot robežsargus, kas tobrīd ar lāpstām nāca viņam virsū. Vienam, kas izskatījās atbildīgāks par pārējiem, bija dakšas. Ieroču piegāde emirātam acīmredzot kavējās un vietējie separātisti bruņojās ar visu to ko spēja atrast šķūnī.
Toļiks mēģināja un mēģināja ieskaidrot, ka tikai ar čaļiem vēlas braukt pēc baltā uz taras punktu, taču agrātie islāmistu robežsargi viņam nevēlējās ticēt un lika atvērt busiņa durvis. Tām ar lielu čīkstoņu paveroties bija redzami pieci melli vīri ar automātiem rokās. Vienam bija bandžo. Viņš visnotaļ izcēlās pārējo vidū.
Vīrs ar dakšām uzmanīgi vēroja muzikantu līdz deva atļauju visiem turpināt ceļu. Lai cik stulbs Antons bija, šoreiz Piekūnu viņš bija glābis. Asinspirts nebija.
Busiņš jau bija ceļā uz Viļāniem. Muhameds Fjodorovs neko nezinādams vēl vārīja Roltōnu porciju.
(turpinājums sekos)
Blow up, vēl neaudz
(meklē sākumu. vai nemeklē, nav mana darīšana)
Vasi es vairs nezinu. Stāsts vairs nav par viņu. Vasis ir zudis.
Kādā lietainā dienā. Rīgā. Ģenerālštābā. Pie loga. Pie galda. Pie aukstas kafijas kafijas krūzes sēdēja vecākais inspektors Piekūns. Anatolijs Piekūns. Jeb Toļiks, bet tā viņu gan nesauciet, nebūs labi. Viņs gan mani nezin, tāpēc saukšu kā īsāk.
Toļiks bija nervozs. Pēc telefonsarunas ar Valdi (to pašu), pār viņa pieri straumēm lija sviedri. Apokalipse bija tuvu. Ne jau tā globālā, bet maziņā lokālā. Bet lai cik maziņa un lokāla, Valdim tā bija svarīga un Piekūns zināja esošas un tuvojošās briesmas. Cerot atrast nelielu mieru viņš lūkojās sievas un bērnu fotogrāfijā, kas stāvēja uz gala. Fotogrāfija ar kafijas krūzes pleķi uz malas. Nu standart tipāža, kāda mēdz būt uz inspektoru galdiem. Mieru viņš nerada. Starp smaidīgo bērnu un sievas seju fotogrāfijā bija arī suns Makarovs. Piekūnam viņš šausmīgi kaitiņāja, jo tas bija pielicis šim gultu un, no korporatīvās ballītes nākot, Toļiks disorientēts tajā bija ievēlies. Toļiks nebija alkoholiķis. Bet suņa ģīmis fotogrāfijā padarīja Piekūnu vēl dusmīgāku. Viņš sita ar dūri pret galdu un lielu sparu cēlās kājās.
Piegājis pie loga, viņš lūkojās, kā nekompetenti braucēji šļakstīja garāmgājējus un galvā mēģināja sakopot esošo situāciju. Ko Toļiks domāja, es nezinu. Skaidrā es nemāku lasīt domas, bet aptuveni varētu būt tā.
Latgales seperātiskais grupējums "Allaha balss" bija nācis klajā ar šokējošu paziņojumu. Lai gan tas jau bija gaidāms, Valdim vēl bija cerība, ka viss atrisināsies pats no sevis. Neatrisinājās. Grupējuma līderis Muhameds Fjodorovs (arī tas pats, ja iepriekšējo neesi lasījis, tas iztēlojies vienu traku večuku, bet ne pensi), pasludināja sevi par emīru un Latgali par savu emirātu un, protams, Viļānus par svētvietu to iekšienē.
Toļiks bija audzināts un skolots tolerants. Viņam reliģiskās piederības nebija svarīgas. Viņu vairāk uztrauca tas, ka jaunais emirāts vairs viņam neizdos Ukraiņu uzņēmēju, kuru Piekūns sadarbībā ar Ķengaraga izlūkdienestu jau tik sen centies notvert. Un tad vēl teritoriālais jautājums. Latgalē tomēr ir daudz ezeru un koku un ceļu un mežu un visa kā, ko varējām zaudēt. Toļikam tas nepatika. Iestrēbis pēdējos aukstās kafijas malkus viņš pacēla telefona klausuli un zvanīja uz Boldžu.
Bet mazliet par Boldžu. Visiem zināms ir tas fakts, ka no turienes ārā izbraukt nekad nevar skaidrā un kur nu vēl laikā. Jūs domājat tāpat vien. Nē! Domājat, ka tur ir vienkārši daudz alkoholiķu, kas pie attīrīšanas iekārtām dzer? Varbūt! Bet nē, Boldža patiesībā dzīvo tīri jauki cilvēki. Viss ir daudz vienkāršāk. Vai sarežģītāk. Boldžai šis apziņu ietekmējošais dzeramvairogs ir militāros nolūkos. Lai visu caurbraucēju stāstus varētu norakstīt uz alkoholismu un delīriju. Viss ir ar domu, lai slēptu Boldžā trenējošos specvienību "Auseklis". Un neviens, par viņu esamību nedrīkstēja zināt. Tikai Valdis un Piekūns.
Tā kā šis zvans bija Toļika pēdējie centieni glābt Latviju no apokalipses. Valdis deva startu. Piekūns to īstenoja. Muhameds vēl nezināja.
(turpinājums sekos)
Vasi es vairs nezinu. Stāsts vairs nav par viņu. Vasis ir zudis.
Kādā lietainā dienā. Rīgā. Ģenerālštābā. Pie loga. Pie galda. Pie aukstas kafijas kafijas krūzes sēdēja vecākais inspektors Piekūns. Anatolijs Piekūns. Jeb Toļiks, bet tā viņu gan nesauciet, nebūs labi. Viņs gan mani nezin, tāpēc saukšu kā īsāk.
Toļiks bija nervozs. Pēc telefonsarunas ar Valdi (to pašu), pār viņa pieri straumēm lija sviedri. Apokalipse bija tuvu. Ne jau tā globālā, bet maziņā lokālā. Bet lai cik maziņa un lokāla, Valdim tā bija svarīga un Piekūns zināja esošas un tuvojošās briesmas. Cerot atrast nelielu mieru viņš lūkojās sievas un bērnu fotogrāfijā, kas stāvēja uz gala. Fotogrāfija ar kafijas krūzes pleķi uz malas. Nu standart tipāža, kāda mēdz būt uz inspektoru galdiem. Mieru viņš nerada. Starp smaidīgo bērnu un sievas seju fotogrāfijā bija arī suns Makarovs. Piekūnam viņš šausmīgi kaitiņāja, jo tas bija pielicis šim gultu un, no korporatīvās ballītes nākot, Toļiks disorientēts tajā bija ievēlies. Toļiks nebija alkoholiķis. Bet suņa ģīmis fotogrāfijā padarīja Piekūnu vēl dusmīgāku. Viņš sita ar dūri pret galdu un lielu sparu cēlās kājās.
Piegājis pie loga, viņš lūkojās, kā nekompetenti braucēji šļakstīja garāmgājējus un galvā mēģināja sakopot esošo situāciju. Ko Toļiks domāja, es nezinu. Skaidrā es nemāku lasīt domas, bet aptuveni varētu būt tā.
Latgales seperātiskais grupējums "Allaha balss" bija nācis klajā ar šokējošu paziņojumu. Lai gan tas jau bija gaidāms, Valdim vēl bija cerība, ka viss atrisināsies pats no sevis. Neatrisinājās. Grupējuma līderis Muhameds Fjodorovs (arī tas pats, ja iepriekšējo neesi lasījis, tas iztēlojies vienu traku večuku, bet ne pensi), pasludināja sevi par emīru un Latgali par savu emirātu un, protams, Viļānus par svētvietu to iekšienē.
Toļiks bija audzināts un skolots tolerants. Viņam reliģiskās piederības nebija svarīgas. Viņu vairāk uztrauca tas, ka jaunais emirāts vairs viņam neizdos Ukraiņu uzņēmēju, kuru Piekūns sadarbībā ar Ķengaraga izlūkdienestu jau tik sen centies notvert. Un tad vēl teritoriālais jautājums. Latgalē tomēr ir daudz ezeru un koku un ceļu un mežu un visa kā, ko varējām zaudēt. Toļikam tas nepatika. Iestrēbis pēdējos aukstās kafijas malkus viņš pacēla telefona klausuli un zvanīja uz Boldžu.
Bet mazliet par Boldžu. Visiem zināms ir tas fakts, ka no turienes ārā izbraukt nekad nevar skaidrā un kur nu vēl laikā. Jūs domājat tāpat vien. Nē! Domājat, ka tur ir vienkārši daudz alkoholiķu, kas pie attīrīšanas iekārtām dzer? Varbūt! Bet nē, Boldža patiesībā dzīvo tīri jauki cilvēki. Viss ir daudz vienkāršāk. Vai sarežģītāk. Boldžai šis apziņu ietekmējošais dzeramvairogs ir militāros nolūkos. Lai visu caurbraucēju stāstus varētu norakstīt uz alkoholismu un delīriju. Viss ir ar domu, lai slēptu Boldžā trenējošos specvienību "Auseklis". Un neviens, par viņu esamību nedrīkstēja zināt. Tikai Valdis un Piekūns.
Tā kā šis zvans bija Toļika pēdējie centieni glābt Latviju no apokalipses. Valdis deva startu. Piekūns to īstenoja. Muhameds vēl nezināja.
(turpinājums sekos)
Blow up, tipa turpinājums
(turpinot iepriekšējo stāstu par Vasi Viļānos)
Pagājis gads. Nu labi moška viens mēnesis. Patiesībā korānam nav tik daudz lapaspuses. Pēc sešām dienām, kopš Fjodorovs skāra pirmo lappusi grāmatai, ko nekad nebūtu lasījis, ja vēl joprojām grauztu koņčas un skatītos meksikāņu izcelsmes TV pārraides ar mūsu pašu tik emocionāli pēdiņās izcilo tulkojumu. Tā vai kā Vasi tas aizskāra līdz sirds dziļumiem. Kasīdams dupsi viņš sēdēja savā noplukušajā klubkrēslā, kura malas bija piebirušas ar baltmaizi, pietiekošu daudzumu santīmu polša iegādei un vēl visādu drazu, kas droši vien sildīja kādu tarakānu ģimenīti tā iekšpusē.
Kasīdamies viņš tika līdz pēdējai lapaspusei. Vasis zināja. Vasim bija spēks. Vasis cēlas. Diezgan dumi patiesībā, jo ar savu pārliecību, par strauju ceļoties viņam no klēpja izkrita grāmata un iekrita turpat novietotajā Roltōnu bļodā, kas aizrautīgi lasot bija tikai pusizēsta. Vasis strauji, to pagrāba un ar vienu kāju (otra ir čībā) iekāpis Roltōnu dekorētajā paklājā, kuru rotāja benāri un to radītie caurumi, skrēja uz virtuvi pēc dvieļa, lai nosusinātu šo garadarbu. Tam sausam esot, Vasis patiesībā bija laimīgs, jo tas bija ieguvis arī patīkama sātīguma smaržu, ko tam piešķīris sevišķi asās vistas gaļas buljona koncentrāts. Vasis to pasmaržoja. Patīkami. Un tad, pavēris logu kliegdams uzrunāja visus, kas, žūpu apsēstajā bērnu laukumiņā mājai iepretim, sāka savas rīta gaitas. Tajā skaitā arī Judīte, kas stūma savus sētnieces ratus. Tā pati Judīte, kas atteicās satīrīt no jumtiem krītošā nama saimnieka atliekas kūstošajā sniegā.
Tā vai kā Fjodorovs brēca, ka māk nošķirt labo no ļaunā. Ka ir lasījis svētos rakstus. Un lai visi viņu turpmāk saucot par Muhamedu Fjodorovu. Jā, cik oriģināli. Bet Vasim, atvainojos Muhamedam, tas nebija svarīgi. Lēnām atejot no loga, ignorējot tālumā esošo žūpu saucienus aicinot viņu iedzert, viņš devās notiesāt visu to, kas palicis no viņa rīta makaronu devas. Muhameds vai nē, Fjodorovs vēl joprojām bija bezdarbnieks, bez elektrības, ar tarakāniem un niknu kaimiņu, kas ar slotu dauzīja pa grieztiem. Kaimiņš bija apsargs. Bez darba līguma. Sargāja viņš taras punktu. Un ne jau nu nodošanas. To otru. Un tas cik mums zināms, veras vaļā tumsai nākot. Jeb no visa tā izriet, ka kaimiņš bija neizgulējis. Muhamedam tas nebija svarīgi.
Apēdis makaronus, kas bļodā, un cerībā, ka neviens viņu nebūs pamanījis, arī visus tos kas uz paklāja, viņš piegāja pie telefona. Pacēlis klausuli viņš izdzirdēja patīkami skaņu. Pīīī. Lattelekom vēl Fjodorovu nebija pametis. Tāpat kā Ukraiņu uzņēmējam, viņam bija sava fobija. Bailes no mobiliem telefoniem. Nu redz ir tādas. Tagad Muhamedam tie bija sīkumi un ja viņam tāds būtu, viņš droši spiestu pogas uz tā korpusa. Bet nekā. Tāda nebija. Bija tikai telefongrāmata. Un viņš zvanīja it visiem, citiem meloja, citiem stāstīja kā ir. Pazvanīja arī Eināram no Krāslavas, kas nodarbojās ar sieviešu miesas īri uz vietējā tilta. Arī Peķkam. Arī nesalasāma vārda īpašniekam telefon grāmatā, kuru bija skāris caurtekošā jumta mitrums.
Sasauca visus. Muhamedam bija plāns.
(turpinājums sekos)
Pagājis gads. Nu labi moška viens mēnesis. Patiesībā korānam nav tik daudz lapaspuses. Pēc sešām dienām, kopš Fjodorovs skāra pirmo lappusi grāmatai, ko nekad nebūtu lasījis, ja vēl joprojām grauztu koņčas un skatītos meksikāņu izcelsmes TV pārraides ar mūsu pašu tik emocionāli pēdiņās izcilo tulkojumu. Tā vai kā Vasi tas aizskāra līdz sirds dziļumiem. Kasīdams dupsi viņš sēdēja savā noplukušajā klubkrēslā, kura malas bija piebirušas ar baltmaizi, pietiekošu daudzumu santīmu polša iegādei un vēl visādu drazu, kas droši vien sildīja kādu tarakānu ģimenīti tā iekšpusē.
Kasīdamies viņš tika līdz pēdējai lapaspusei. Vasis zināja. Vasim bija spēks. Vasis cēlas. Diezgan dumi patiesībā, jo ar savu pārliecību, par strauju ceļoties viņam no klēpja izkrita grāmata un iekrita turpat novietotajā Roltōnu bļodā, kas aizrautīgi lasot bija tikai pusizēsta. Vasis strauji, to pagrāba un ar vienu kāju (otra ir čībā) iekāpis Roltōnu dekorētajā paklājā, kuru rotāja benāri un to radītie caurumi, skrēja uz virtuvi pēc dvieļa, lai nosusinātu šo garadarbu. Tam sausam esot, Vasis patiesībā bija laimīgs, jo tas bija ieguvis arī patīkama sātīguma smaržu, ko tam piešķīris sevišķi asās vistas gaļas buljona koncentrāts. Vasis to pasmaržoja. Patīkami. Un tad, pavēris logu kliegdams uzrunāja visus, kas, žūpu apsēstajā bērnu laukumiņā mājai iepretim, sāka savas rīta gaitas. Tajā skaitā arī Judīte, kas stūma savus sētnieces ratus. Tā pati Judīte, kas atteicās satīrīt no jumtiem krītošā nama saimnieka atliekas kūstošajā sniegā.
Tā vai kā Fjodorovs brēca, ka māk nošķirt labo no ļaunā. Ka ir lasījis svētos rakstus. Un lai visi viņu turpmāk saucot par Muhamedu Fjodorovu. Jā, cik oriģināli. Bet Vasim, atvainojos Muhamedam, tas nebija svarīgi. Lēnām atejot no loga, ignorējot tālumā esošo žūpu saucienus aicinot viņu iedzert, viņš devās notiesāt visu to, kas palicis no viņa rīta makaronu devas. Muhameds vai nē, Fjodorovs vēl joprojām bija bezdarbnieks, bez elektrības, ar tarakāniem un niknu kaimiņu, kas ar slotu dauzīja pa grieztiem. Kaimiņš bija apsargs. Bez darba līguma. Sargāja viņš taras punktu. Un ne jau nu nodošanas. To otru. Un tas cik mums zināms, veras vaļā tumsai nākot. Jeb no visa tā izriet, ka kaimiņš bija neizgulējis. Muhamedam tas nebija svarīgi.
Apēdis makaronus, kas bļodā, un cerībā, ka neviens viņu nebūs pamanījis, arī visus tos kas uz paklāja, viņš piegāja pie telefona. Pacēlis klausuli viņš izdzirdēja patīkami skaņu. Pīīī. Lattelekom vēl Fjodorovu nebija pametis. Tāpat kā Ukraiņu uzņēmējam, viņam bija sava fobija. Bailes no mobiliem telefoniem. Nu redz ir tādas. Tagad Muhamedam tie bija sīkumi un ja viņam tāds būtu, viņš droši spiestu pogas uz tā korpusa. Bet nekā. Tāda nebija. Bija tikai telefongrāmata. Un viņš zvanīja it visiem, citiem meloja, citiem stāstīja kā ir. Pazvanīja arī Eināram no Krāslavas, kas nodarbojās ar sieviešu miesas īri uz vietējā tilta. Arī Peķkam. Arī nesalasāma vārda īpašniekam telefon grāmatā, kuru bija skāris caurtekošā jumta mitrums.
Sasauca visus. Muhamedam bija plāns.
(turpinājums sekos)
Blow up
Rīta kreatīvisms. Āāā, un esmu absolūt ateists, tā kā tāpat vien šitādu drazu rakstu.
Latgale, Viļāni. Nu tur, kaut kur. Google maps, tev rādīs ceļu.
Kādu jauku, bet patiesībā ne tik ļoti - drīzāk slapju un pludojošu pavasara dienu no darba tiek atlaists pusmūža vīrietis vārdā Vasīlijs Fjodorovs... Nekā personīga! Tu darba vietā, darba laikā rij konfektes, bet šefam nav naudas jaunai mašīnai!
Nu ko, dzīve it kā turpinās... Fjodorovs sēž mājās. No griestiem pil. Jumtu solīja salabot, bet nama apsaimniekotājs izdomāja ietaupīt naudu un, paklūpot uz jumta antenas, novēlās un sasitās. Pavisam. Bet tas jau bija sen. Tad, kad Vasīlijam bija darbs. Tad, kad Vasīlijs vēl neskatījās lētus meksikāņu seriālus par Huanu un Huanitu. Šobrīd viņš sēdēja un tos blenza. Bezmērķīgi. Lai gan bezdarbnieka dzīve bija diezko garlaicīga, vismaz viņam bija TV... Un tad piepeši viss pazuda. Elektroni vairs neskrēja pa Vasīlija vadiem un Huanita vairs neizdaiļoja ekrānu, kas tagad tikai atspoguļoja Vasīlija pagaidām nesaprotošo, bet drīz dusmīgo ģīmi... Drīzāk rožu. Nebija Vasīlijs nekāds meitu ģēģeris, bet tas ir cits stāsts.
Uzvilcis čību Vasis leca līdz dzīvokļa durvīm. Tās pavēra. Vēl par lielu sāpi un kaku viņa dvēselītē bija tas fakts, ka elektrību atslēdza viņa senais draugs Pēteris Abramovs, kas iedzīvojies Latvenergo jau labu laiku bija atmetis senos paradumus zagt krāsainos metālus un visu nodzert. Abramovam tagad bija sieva, divdesmit gadus veca. Un tāda! Vienkārši siekala tek! Ui, atvainojos! Nevēlos piesaukt nelaimi, tāpēc iztēlojaties paši.
Īsāk sakot Vasīlijs jau nebija ļauns cilvēks. Pirms viņa tika atlaists no mehāniķa darba, viņi kopā ar Peķku, graužot koņčas, realizēja zagto metālu viņa cehā Ukraiņu uzņēmējam, kam bija fobija uz mašīnām un, kas vienmēr uz Latviju brauca ar pavadu. Savāds cilvēks, bet metālu mīlošs. Lai vai kā, par šīm transakcijām Vasīlija priekšnieks pievēra acis, taču konfekšu papīriņi, kas izmētāti pa visu cehu plīvoja cauro sienu ielaistā vēja pavadībā, bija par daudz. Turpinājumu mēs zinām.
Bet par Vasi un Peķku. Sasveicinājās. Peķka izteica nožēlu un devās prom. Vasis, abām kājām stāvēdams čībā, jo otru bija pazaudējis, saldēja kreiso pēdu uz aukstajām betona grīdām Viļānu daudzstāvenē ar numuru, ko jums neteikšu. Pie mājas bija koks, tas arī viss.
Vasīlijs aizcirta durvis un veica manevru, ko nekad iepriekš nebija darījis. Sniedzās pēc grāmatu skapja. Nu manevru jau bija viņš veicis protams, bet ne jau nu sniedzoties pēc grāmatām, bet pēc to starpā noslēptiem diskiem, ko ar Peķku bija braukuši pirkt Rēzeknes tirgū. Un parastus diskus ziniet, tāpat vien neslēpj starp grāmatām. Ko nu vairs. Šoreiz gan Vasīlijs stiepās pēc pirmās grāmatas, ko viņa roka tvers. Visādas te bija. Tētuks ar Mammuku reiz bija visu ko importējuši, ko droši vien Kompartija bija liegusi. Toreiz jau nešķiroja, ka tik ir. Ka tik var piebāz pilnu skapi un neko jau nemetīs ārā.
Tātad Fjodorovs sniedzās. Un tajā brīdī pa logu, kura ieplaisājusī rūts bojāja iespaidu par svaigi nolakoto palodzi zem tās, uz kuras bija pielipušas mellas mušas, iespīdēja gaisma. Tā ir zīme, Vasis nodomāja. Un grāmata, kas šim bija rokās - Korāns...
(turpinājums sekos)
Latgale, Viļāni. Nu tur, kaut kur. Google maps, tev rādīs ceļu.
Kādu jauku, bet patiesībā ne tik ļoti - drīzāk slapju un pludojošu pavasara dienu no darba tiek atlaists pusmūža vīrietis vārdā Vasīlijs Fjodorovs... Nekā personīga! Tu darba vietā, darba laikā rij konfektes, bet šefam nav naudas jaunai mašīnai!
Nu ko, dzīve it kā turpinās... Fjodorovs sēž mājās. No griestiem pil. Jumtu solīja salabot, bet nama apsaimniekotājs izdomāja ietaupīt naudu un, paklūpot uz jumta antenas, novēlās un sasitās. Pavisam. Bet tas jau bija sen. Tad, kad Vasīlijam bija darbs. Tad, kad Vasīlijs vēl neskatījās lētus meksikāņu seriālus par Huanu un Huanitu. Šobrīd viņš sēdēja un tos blenza. Bezmērķīgi. Lai gan bezdarbnieka dzīve bija diezko garlaicīga, vismaz viņam bija TV... Un tad piepeši viss pazuda. Elektroni vairs neskrēja pa Vasīlija vadiem un Huanita vairs neizdaiļoja ekrānu, kas tagad tikai atspoguļoja Vasīlija pagaidām nesaprotošo, bet drīz dusmīgo ģīmi... Drīzāk rožu. Nebija Vasīlijs nekāds meitu ģēģeris, bet tas ir cits stāsts.
Uzvilcis čību Vasis leca līdz dzīvokļa durvīm. Tās pavēra. Vēl par lielu sāpi un kaku viņa dvēselītē bija tas fakts, ka elektrību atslēdza viņa senais draugs Pēteris Abramovs, kas iedzīvojies Latvenergo jau labu laiku bija atmetis senos paradumus zagt krāsainos metālus un visu nodzert. Abramovam tagad bija sieva, divdesmit gadus veca. Un tāda! Vienkārši siekala tek! Ui, atvainojos! Nevēlos piesaukt nelaimi, tāpēc iztēlojaties paši.
Īsāk sakot Vasīlijs jau nebija ļauns cilvēks. Pirms viņa tika atlaists no mehāniķa darba, viņi kopā ar Peķku, graužot koņčas, realizēja zagto metālu viņa cehā Ukraiņu uzņēmējam, kam bija fobija uz mašīnām un, kas vienmēr uz Latviju brauca ar pavadu. Savāds cilvēks, bet metālu mīlošs. Lai vai kā, par šīm transakcijām Vasīlija priekšnieks pievēra acis, taču konfekšu papīriņi, kas izmētāti pa visu cehu plīvoja cauro sienu ielaistā vēja pavadībā, bija par daudz. Turpinājumu mēs zinām.
Bet par Vasi un Peķku. Sasveicinājās. Peķka izteica nožēlu un devās prom. Vasis, abām kājām stāvēdams čībā, jo otru bija pazaudējis, saldēja kreiso pēdu uz aukstajām betona grīdām Viļānu daudzstāvenē ar numuru, ko jums neteikšu. Pie mājas bija koks, tas arī viss.
Vasīlijs aizcirta durvis un veica manevru, ko nekad iepriekš nebija darījis. Sniedzās pēc grāmatu skapja. Nu manevru jau bija viņš veicis protams, bet ne jau nu sniedzoties pēc grāmatām, bet pēc to starpā noslēptiem diskiem, ko ar Peķku bija braukuši pirkt Rēzeknes tirgū. Un parastus diskus ziniet, tāpat vien neslēpj starp grāmatām. Ko nu vairs. Šoreiz gan Vasīlijs stiepās pēc pirmās grāmatas, ko viņa roka tvers. Visādas te bija. Tētuks ar Mammuku reiz bija visu ko importējuši, ko droši vien Kompartija bija liegusi. Toreiz jau nešķiroja, ka tik ir. Ka tik var piebāz pilnu skapi un neko jau nemetīs ārā.
Tātad Fjodorovs sniedzās. Un tajā brīdī pa logu, kura ieplaisājusī rūts bojāja iespaidu par svaigi nolakoto palodzi zem tās, uz kuras bija pielipušas mellas mušas, iespīdēja gaisma. Tā ir zīme, Vasis nodomāja. Un grāmata, kas šim bija rokās - Korāns...
(turpinājums sekos)
Abonēt:
Ziņas (Atom)