(turpinot iesākto)
Hesburgers bija ciet. Visi nopietni uzņēmēji jau bija paspējuši aizlaisties prom. Gandrīz viss bija ciet, bet starp vietējo belašu tanti, kas klepodama cepa raušus, un MakDonaldu izvēle bija skaidra.
Piekūns sēdēja belašu tantes tiešo konkurentu ēstuvē un ēda Happy Meal. Lai gan Piekūnam bija bail. Ne jau par Latgales separātisko grupējumu. Toļikam bija bail no klauniem. Katram no mums ir savi defekti.
Staņislavs, kādreizējais žūpa un bomzis, nomālējis seju, uzdevies par klaunu, priecēja bērnus ēstuvē. Darba tirgus Staņislavam bija labvēlīgs. Toļiks vēl viņu nebija pamanījis. Situācija saspringta. Atskan telefona zvans. Piekūns paceļ klausuli. Burgera pillu muti viņš atcērt apstiprinošu atbildi. Staņislavs nāk uz ēdnīcas galu, kur sēž klaunofobs inspektors Piekūns. Un... Viņš jau ir prom. Un Stasis nekad nezinās, kādu šķēlienu pa savu klauna seju būtu saņēmis.
Specvienība bija klāt. "Auseklis" bija ieradies. Piekūns iekāpa viņu tumšās krāsās krāsotā Volkswagen Transporter busiņā un skaidroja situāciju. Nedaudz viņa bargo tēlu grāva sinepju mērces paliekas uz uzvalka, bet "Ausekļa" biedri bija nopietni cilvēki un viņu saprata. Izņemot Anotonu. Antons bija stulbs. Bet viņš bija visizveicīgākais no visas grupas, tāpēc paņemts līdzi uzdevumā.
Uzdevums bija skaidrs. Pa lietus pielieto bruģi, busiņš uzsāka gaitu uz Latgales emirātu, kur tobrīd Muhameds uzraudzīja mošejas būvniecību. Vismaz tik daudz Ķengaraga izlūkdienests bija informējis Piekūnu. Situāciju sarežģīja arī fakts, ka tobrīd emirātā atradās arī mistiskais Ukraiņu uzņēmējs ar pavadu. Cik daudz metāla tiks izvests šoreiz, nebija skaidrs. Personiskās darīšanas varēja pat izjaukt visu operāciju.
Ceļš bija garš. Latgale nav tuvu. Kur nu vēl tad ja jābrauc mazā busiņā ar nopietniem, kareivīgiem līdzdalībniekiem, no kuriem viens dziedāja un spēlēja bandžo. Antons tiešām bija stulbs.
Toļiks bija ieslīcis domās. Taktiskais plāns. Uzbrukums. Upuri. Valdis bija devis uzdevumu ar noteikumu, ka vietējā infrastruktūra netiks skarta. Visiem taras punktiem bija jāpaliek vietā.
Uzdevums bija riskants. Un ar katru kilometru tuvāk separātistu kontroles punktam Antons dziedāja ar vien skaļāk.
Un te nu bija ceļa gals. Vismaz uz brīdi. Uz ceļa iznāca sieviete melnā. Vai dumjš vīrietis svārkos. Un centās apturēt busiņu. Piekūns nevēlējās pāragri darīt zināmu Muhamedam par savu ierašanos un lika vadītājam apstāties.
Piekūns bija viltīgs pēc dabas un mašīnai piestājot izkāpa ārā ar domu piemuļķot robežsargus, kas tobrīd ar lāpstām nāca viņam virsū. Vienam, kas izskatījās atbildīgāks par pārējiem, bija dakšas. Ieroču piegāde emirātam acīmredzot kavējās un vietējie separātisti bruņojās ar visu to ko spēja atrast šķūnī.
Toļiks mēģināja un mēģināja ieskaidrot, ka tikai ar čaļiem vēlas braukt pēc baltā uz taras punktu, taču agrātie islāmistu robežsargi viņam nevēlējās ticēt un lika atvērt busiņa durvis. Tām ar lielu čīkstoņu paveroties bija redzami pieci melli vīri ar automātiem rokās. Vienam bija bandžo. Viņš visnotaļ izcēlās pārējo vidū.
Vīrs ar dakšām uzmanīgi vēroja muzikantu līdz deva atļauju visiem turpināt ceļu. Lai cik stulbs Antons bija, šoreiz Piekūnu viņš bija glābis. Asinspirts nebija.
Busiņš jau bija ceļā uz Viļāniem. Muhameds Fjodorovs neko nezinādams vēl vārīja Roltōnu porciju.
(turpinājums sekos)
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru