svētdiena, 2010. gada 22. augusts
piektdiena, 2010. gada 2. aprīlis
Blow up, komentāri
Principā šis iepriekšējais kreatīvisms daļēji veltīts visiem tiem latviešu supernacionālistu idiotiem, kas uzskata, ka ir pārāki par visām citām nācijām un tikai kurina rasu naidu tālāk. Ciest nevaru tādus. Ciest nevaru tos, kas ziņu portālos savos debilajos komentāros pauž slavinošas vēstis Čečenu kareivjiem un viņu melnajām atraidnēm. Jo interesanti būtu redzēt jūsu reakciju uz kaut vai tik traģikomisku situāciju, kā tā izvērsās manā stāstā. Neesat bezsmadzeņu radījumi. Izlasat kādu Karla Marksa grāmatu labāk. Augat apziņā, nevis stulbā stulbumā. Pozitīvam stulbumam nav ne vainas!
Ardievu! Es eju pirtēties!
Ardievu! Es eju pirtēties!
Blow up, izskaņa
(beigas)
Hesburgers vēl joprojām ciet. Piekūns sēž ofisā. Diena karsta un garlaicīga. Blenž uz ģimenes foto ar kaku suni Makārovu. Uz fotogrāfijas jau trīs jauni kafijas krūžu nospiedumi. Iezvanās telefōns. Valdis otrā galā. Piekūns uzklausa Valdi un noliek klausuli. Ar dūri uzsit uz galda. Iziet ārā. Pāri ielai. Garām belašu tantei. MakDonaldā. Un iešķeļ Staņislavam pa seju.
Judīte, tā pati daiļā, 'divdesmit s čemta' gadus vecā, puskurlā sētniece, kas modusies kanalizācijas lūkā nedēļu vēlāk pēc kritiena. Sašutusi par situāciju bijušajā emirātā. Sašutusi par sava vīra, bijušā Latvenergo darbinieka, krāsainā metāla zagļa Pētera nāvi. Judīte atrada nebaltai dienai taupīto svēto trinitrotoluolu. Samainīja emirāta jēnas atpakaļ pret latiem un aizbrauca uz Rīgu, tikai lai sevi uzlaistu gaisā Zelta Zivtiņas tunelī.
Skarbi.
(tā lūk)
Hesburgers vēl joprojām ciet. Piekūns sēž ofisā. Diena karsta un garlaicīga. Blenž uz ģimenes foto ar kaku suni Makārovu. Uz fotogrāfijas jau trīs jauni kafijas krūžu nospiedumi. Iezvanās telefōns. Valdis otrā galā. Piekūns uzklausa Valdi un noliek klausuli. Ar dūri uzsit uz galda. Iziet ārā. Pāri ielai. Garām belašu tantei. MakDonaldā. Un iešķeļ Staņislavam pa seju.
Judīte, tā pati daiļā, 'divdesmit s čemta' gadus vecā, puskurlā sētniece, kas modusies kanalizācijas lūkā nedēļu vēlāk pēc kritiena. Sašutusi par situāciju bijušajā emirātā. Sašutusi par sava vīra, bijušā Latvenergo darbinieka, krāsainā metāla zagļa Pētera nāvi. Judīte atrada nebaltai dienai taupīto svēto trinitrotoluolu. Samainīja emirāta jēnas atpakaļ pret latiem un aizbrauca uz Rīgu, tikai lai sevi uzlaistu gaisā Zelta Zivtiņas tunelī.
Skarbi.
(tā lūk)
Blow up, nu ta beidzot
(nu cerams, ka drīz beigsies, jo es gribu jau iet uz pirti)
Spraiga cīņa. "Auseklis" pret separātistiem un Muhameda pils sargiem. Piekūns pret pašu Muhamedu. Abi cīņas gaitā ieskrējuši pirmā stāva dzīvokļa virtuves telpā. Muhamedam celis vairs nesāp. Galds. Galdam pa vidu ķilavu konservi. Smakojoši. Galda galos sīvākie ienaidnieki. No kāpņu telpas skan šāviņi, siena dakšu un lāpstu šķindoņa. Viena kaza brēc. Muhameda un Piekūna padotie krīt.
Piekūns iztērējis visas lodes dzenoties pakaļ Muhamedam bija paķēris mazu metālisku vāzi, kas izrādās bija pilna ar ūdeni, kas savukārt pilna ar zaļajām eiglēnām un tupelītēm, kas savukārt pārlija pāri Piekūna uzvalkam, kas savukārt bija notašķīts ar sinepēm no MakDonalda, kurā savukārt šobrīd slaucīja grīdas klauns Staņislavs, kas savukārt nebija dabūjis no Toļika pa seju.
Mirklis miera un viens otram metās virsū. Muhameds cenšas ar vienu roku ieslēgt mikseri kontaktā, kamēr ar otru, mikseri turošu, izbakstīt Piekūnam acis. Cīņa tik spraiga, ka Muhameds pazaudē čību. Gāžas trauki. Galdi. Tarakāni bēg. Žurkas no lifta pārvācās un pagrabtelpu.
Piekūns zin. Piekūns māk. Viņš ķer pēc ķilavu konserviem un uzšķērd Muhameda rīkli, asinīm un ķilavu eļļai notekot gar viņa kaklu un virtuves jaunā paklāja. Es zinu. Kurš gan idiots liek virtuvē paklāju? Tas tak ar pārtikas atliekām paliek netīrs un tad ir jāberž.
Muhamedam pārstājot elpot Piekūns piesēžas blakus. Vienu ir uzveicis. Bet ne Muhamedam viņš nācis uz Viļāniem pakaļ. Un ja lasītājam lielas, ka Muhameds, jeb Vasīlijs, jeb vienkārši Vasis bija galvenais tēls, tad jūs maldāties. Viņš bija tikai dumjš pusmūža vīrietis, kam nevajadzēja mētāt bārbeles konfekšu papīrīšus pa ceha grīdām un lakot sev mājās palodzi pie kā pielipa mušas.
Ķilavas sāka nelāgi ost. Toļiks piecēlās un devās uz kāpņu telpu. Vasis cik noprotat nekustīgi gulēja. Un vispār, Vasis ir garlaicīgs. Lai viņš arī guļ, es par viņu vairs nerunāšu.
Kāpņutelpā bija atgriezušās žurkas, kas bēgušas no lifta uz pagrabstāvu satika mello kaķu radikāli, kas iepriekš gulēja mājas priekšā, devās atpakaļ grauzt kritušos. Piekūns bija viens pats. Un tad atskanēja balsis no ārpuses. Korumpētie Daugavpils policisti ar traktoriem bija aplenkuši Muhameda pili, kas tagad bija vienkārša līķīšu pilna daudzstāvene. Šīs balsis lika Piekūnam padoties, kas tobrīd stāvēja pie kāpņu telpas logiem. Piekūns nobļāvās, ka viņu pravietis ir miris un ka negrasījās padoties, bet citu variantu viņam nebija. Tā kā tomēr grasījās. Nu viens no tiem.
Bet te piepeši, caur traktoriem izspraucās kāda zirga pavada, kur kāds večuks rādīja Piekūnam glābiņu savos ratos. Toļiks aši izkāpa pa logu, un pirms dzērušie islāmistu traktoristi pielaida savus dampjus, pavada triecās prom.
Tas tik tiešām bija glābiņš. Bet Piekūnam kaut kas nelikās tīrs. Zem zaļajiem brezenta pārsegiem parādījās krāsaino metālu jūra. Tas bija mašīnu fōbs, krāsaino metālu uzpircējs, uzņēmējs Ukrainis, ko pēdējos piecus gadus Piekūns kopā ar Ķengaraga izlūkdienestu bija centies dabūt rokā. Situācija bija neapskaužama. Toļiks bija krustcelēs. Tas pats viņa Ukrainis vienlaicīgi bija viņa glābējs.
Piekūns tomēr nolēma to noklusēt un abi jāja uz Rīgu. Pāri tām pašām lenteņu koloniju pārpilnajām asfalta bedrēm. Kādu brīdi viņiem vēl sekoja traktori. Bet separātisti nebija pietiekoši nodrošinājušies ar degvielu nozogot tikai vienu dīzeļa cisternu no vilciena un tā vienkārši visā emirāta beidzās līdz ar pēdējo izšļākto lāsi traktora cilindrā.
Nonācis Rīgā, piekūns pateicās Ukraiņu uzņēmējam, kas visas savas cukura rezerves bija izbarojis zirgam un vairs viņi viens otru neredzēja. Bet varbūt? Ēēēh, nē, es vairs negribu rakstīt!
Valdis. Ēēē, man principā vienalga par Valdi. Žēl tikai ka Boldžas "Auseklis" vairs nespīdēs...
(vai beigas?)
Spraiga cīņa. "Auseklis" pret separātistiem un Muhameda pils sargiem. Piekūns pret pašu Muhamedu. Abi cīņas gaitā ieskrējuši pirmā stāva dzīvokļa virtuves telpā. Muhamedam celis vairs nesāp. Galds. Galdam pa vidu ķilavu konservi. Smakojoši. Galda galos sīvākie ienaidnieki. No kāpņu telpas skan šāviņi, siena dakšu un lāpstu šķindoņa. Viena kaza brēc. Muhameda un Piekūna padotie krīt.
Piekūns iztērējis visas lodes dzenoties pakaļ Muhamedam bija paķēris mazu metālisku vāzi, kas izrādās bija pilna ar ūdeni, kas savukārt pilna ar zaļajām eiglēnām un tupelītēm, kas savukārt pārlija pāri Piekūna uzvalkam, kas savukārt bija notašķīts ar sinepēm no MakDonalda, kurā savukārt šobrīd slaucīja grīdas klauns Staņislavs, kas savukārt nebija dabūjis no Toļika pa seju.
Mirklis miera un viens otram metās virsū. Muhameds cenšas ar vienu roku ieslēgt mikseri kontaktā, kamēr ar otru, mikseri turošu, izbakstīt Piekūnam acis. Cīņa tik spraiga, ka Muhameds pazaudē čību. Gāžas trauki. Galdi. Tarakāni bēg. Žurkas no lifta pārvācās un pagrabtelpu.
Piekūns zin. Piekūns māk. Viņš ķer pēc ķilavu konserviem un uzšķērd Muhameda rīkli, asinīm un ķilavu eļļai notekot gar viņa kaklu un virtuves jaunā paklāja. Es zinu. Kurš gan idiots liek virtuvē paklāju? Tas tak ar pārtikas atliekām paliek netīrs un tad ir jāberž.
Muhamedam pārstājot elpot Piekūns piesēžas blakus. Vienu ir uzveicis. Bet ne Muhamedam viņš nācis uz Viļāniem pakaļ. Un ja lasītājam lielas, ka Muhameds, jeb Vasīlijs, jeb vienkārši Vasis bija galvenais tēls, tad jūs maldāties. Viņš bija tikai dumjš pusmūža vīrietis, kam nevajadzēja mētāt bārbeles konfekšu papīrīšus pa ceha grīdām un lakot sev mājās palodzi pie kā pielipa mušas.
Ķilavas sāka nelāgi ost. Toļiks piecēlās un devās uz kāpņu telpu. Vasis cik noprotat nekustīgi gulēja. Un vispār, Vasis ir garlaicīgs. Lai viņš arī guļ, es par viņu vairs nerunāšu.
Kāpņutelpā bija atgriezušās žurkas, kas bēgušas no lifta uz pagrabstāvu satika mello kaķu radikāli, kas iepriekš gulēja mājas priekšā, devās atpakaļ grauzt kritušos. Piekūns bija viens pats. Un tad atskanēja balsis no ārpuses. Korumpētie Daugavpils policisti ar traktoriem bija aplenkuši Muhameda pili, kas tagad bija vienkārša līķīšu pilna daudzstāvene. Šīs balsis lika Piekūnam padoties, kas tobrīd stāvēja pie kāpņu telpas logiem. Piekūns nobļāvās, ka viņu pravietis ir miris un ka negrasījās padoties, bet citu variantu viņam nebija. Tā kā tomēr grasījās. Nu viens no tiem.
Bet te piepeši, caur traktoriem izspraucās kāda zirga pavada, kur kāds večuks rādīja Piekūnam glābiņu savos ratos. Toļiks aši izkāpa pa logu, un pirms dzērušie islāmistu traktoristi pielaida savus dampjus, pavada triecās prom.
Tas tik tiešām bija glābiņš. Bet Piekūnam kaut kas nelikās tīrs. Zem zaļajiem brezenta pārsegiem parādījās krāsaino metālu jūra. Tas bija mašīnu fōbs, krāsaino metālu uzpircējs, uzņēmējs Ukrainis, ko pēdējos piecus gadus Piekūns kopā ar Ķengaraga izlūkdienestu bija centies dabūt rokā. Situācija bija neapskaužama. Toļiks bija krustcelēs. Tas pats viņa Ukrainis vienlaicīgi bija viņa glābējs.
Piekūns tomēr nolēma to noklusēt un abi jāja uz Rīgu. Pāri tām pašām lenteņu koloniju pārpilnajām asfalta bedrēm. Kādu brīdi viņiem vēl sekoja traktori. Bet separātisti nebija pietiekoši nodrošinājušies ar degvielu nozogot tikai vienu dīzeļa cisternu no vilciena un tā vienkārši visā emirāta beidzās līdz ar pēdējo izšļākto lāsi traktora cilindrā.
Nonācis Rīgā, piekūns pateicās Ukraiņu uzņēmējam, kas visas savas cukura rezerves bija izbarojis zirgam un vairs viņi viens otru neredzēja. Bet varbūt? Ēēēh, nē, es vairs negribu rakstīt!
Valdis. Ēēē, man principā vienalga par Valdi. Žēl tikai ka Boldžas "Auseklis" vairs nespīdēs...
(vai beigas?)
Blow up, nu vēl bišk
(tātad jau esam tuvāk)
Ceļa zīme Viļāni. Piekūns lielā ātrumā, bandžo ritmu pavadīts, triecas pa šoseju, kuras lietus pielietajās, nodokļu maksātāju, bet valsts nelabotajās bedrēs vairojās lenteņu kolonijas.
Mājvieta. Tarakānu apsēstais klubkrēsls. Roltōnu bļoda. Emīrs Muhameds Fjodorovs lasa Al Jazeera laikraksta formātā. Korumpētie Lattelekom darbinieki sagādājuši šim dekoderi, bet televizors ir izslēgts. Te atskan lāpstas sitieni tālumā. Muhameds aši ceļas kājās. Joprojām ar vienu, toties šoreiz apzeltītu čību, viņš lec pretī logam, kura saplaisājušais stikls nomainīts pret jaunu un iespējams tīru. Pagalms ir tukšs. Vienīgi Judīte, šoreiz visa melnā slaucīja asfaltu pie bijušā bērnu laukuma, kur agrāk ikkatru dienu tika tukšoti neiedomājami daudzumi spirta. Tagad tur tika celta mošeja. Viltus trauksme. Muhameds leca atpakaļ lasīt. Laikrakstu.
Tikmēr specvienība "Auseklis" ar inspektoru Anatoliju Piekūnu jau bija sasnieguši un pielikuši pie vietas pirmos nemierniekus. Pēteris Abramovs, bijušais Latvenergo darbinieks, kura sieva starp citu ir tā pati 'divdesmit s čemta' gadus vecā Judīte, bija spiests nomest lāpstu. Pēdējo reizi.
Judīte vēl neko nezinādama slaucīja asfaltu. Varbūt viņa bija daiļa, bet kurla gan. Dažus stāvus augstāk Muhameds izdzirdēja klauvējienus pie durvīm. Elektrība nebija pieslēgta un durvju zvans nedarbojās. Peķka, kopš bija pievērsies islamam, vairs neskārās klāt elektrības sadales kastēm. Tagad viņš guļ blakus savai lāpstai. Muhameds beidzot atrod otru čību. Uzvelk. Paņem pārtikas mikseri. Iet pie durvīm. Tur stāv kaimiņš. Izgulējies. Točku vairs viņš nesargā un ar Fjodorovu ir draugos. Kaimiņš, kura vārdu es vēl joprojām nezinu, nes Muhamedam skarbas vēstis. Iebrukums ir sācies un necilie svešinieki klejo pa Viļānu svētzemi.
Pa to laiku Piekūns jau ir neitralizējis Eināru no Krāslavas un viņa harēmu. Visas skaistules, kas agrāk rotāja Krāslavas tiltu, tagad mellas un uz zemes. Piekūns varbūt bija valdonīgs, bet "Auseklis" bija tiešs. Pat Antons, kurš bandžo nesa sev līdz uz muguras, bez žēlastības bija gatavs stāties priekšā ikvienam separātistam.
Judīte iekrīt kanalizācijas lūkā un zaudē samaņu. Tikmēr korumpētā policija no Daugavpils ar traktoriem, kas dislocēta Viļānu apkaimē uzsāk ceļu Viļānu frontes aizsardzībai. Ziņa par iebrukumu jau ir nonākusi visos emirāta nostūros. Muhameds jau bija ticis no ceturtā stāva uz trešo. Muhamedam sāpēja celis.
Piekūns jau bija klāt. "Auseklis" izkārtojās drošā pozīcijā pret kāpņutelpas durvīm. Toļiks jau zin ka ir tuvu. Viņs izvelk ieroci. Tver durvju rokturi. Bet. Netiek iekšā. Durvīm ir kods. Antons ar roku signāliem norāda ka būs jāiet apkārt pa otrām durvīm.
Muhameds jau ir ticis uz otro stāvu. Kaimiņš ķer pēc steka, kas skāris vairākus izslāpušus alkānus svētceļā uz vietējo točku. Fjodorovs mikseri saķer ciešāk un abi kājām turpina ceļu lejup. Jo lifts nedarbojas. Liftā dzīvo žurkas.
"Auseklis" tikpat braši ieņem pozīciju pie daudzstāvenes otrām ieejas durvīm, kuru slieksni rotā melns guļošs kaķis. Arī radikālis - nospriež Piekūns un liek visiem viņu apiet sevišķi klusu. Tver pēc roktura un durvis patiešām ir vaļā.
Visi radi, separātisti, kas mitinājās Muhameda pilī, kurā nestrādāja lifts jau bija savākušies pirmajā stāvā. Visi klusēdami gaidīja gan Muhameda, gan nešķīsto iebrucēju ierašanos. Durvis paveras vaļā un "Auseklis" gāžas iekšā.
(turpinājums sekos)
Ceļa zīme Viļāni. Piekūns lielā ātrumā, bandžo ritmu pavadīts, triecas pa šoseju, kuras lietus pielietajās, nodokļu maksātāju, bet valsts nelabotajās bedrēs vairojās lenteņu kolonijas.
Mājvieta. Tarakānu apsēstais klubkrēsls. Roltōnu bļoda. Emīrs Muhameds Fjodorovs lasa Al Jazeera laikraksta formātā. Korumpētie Lattelekom darbinieki sagādājuši šim dekoderi, bet televizors ir izslēgts. Te atskan lāpstas sitieni tālumā. Muhameds aši ceļas kājās. Joprojām ar vienu, toties šoreiz apzeltītu čību, viņš lec pretī logam, kura saplaisājušais stikls nomainīts pret jaunu un iespējams tīru. Pagalms ir tukšs. Vienīgi Judīte, šoreiz visa melnā slaucīja asfaltu pie bijušā bērnu laukuma, kur agrāk ikkatru dienu tika tukšoti neiedomājami daudzumi spirta. Tagad tur tika celta mošeja. Viltus trauksme. Muhameds leca atpakaļ lasīt. Laikrakstu.
Tikmēr specvienība "Auseklis" ar inspektoru Anatoliju Piekūnu jau bija sasnieguši un pielikuši pie vietas pirmos nemierniekus. Pēteris Abramovs, bijušais Latvenergo darbinieks, kura sieva starp citu ir tā pati 'divdesmit s čemta' gadus vecā Judīte, bija spiests nomest lāpstu. Pēdējo reizi.
Judīte vēl neko nezinādama slaucīja asfaltu. Varbūt viņa bija daiļa, bet kurla gan. Dažus stāvus augstāk Muhameds izdzirdēja klauvējienus pie durvīm. Elektrība nebija pieslēgta un durvju zvans nedarbojās. Peķka, kopš bija pievērsies islamam, vairs neskārās klāt elektrības sadales kastēm. Tagad viņš guļ blakus savai lāpstai. Muhameds beidzot atrod otru čību. Uzvelk. Paņem pārtikas mikseri. Iet pie durvīm. Tur stāv kaimiņš. Izgulējies. Točku vairs viņš nesargā un ar Fjodorovu ir draugos. Kaimiņš, kura vārdu es vēl joprojām nezinu, nes Muhamedam skarbas vēstis. Iebrukums ir sācies un necilie svešinieki klejo pa Viļānu svētzemi.
Pa to laiku Piekūns jau ir neitralizējis Eināru no Krāslavas un viņa harēmu. Visas skaistules, kas agrāk rotāja Krāslavas tiltu, tagad mellas un uz zemes. Piekūns varbūt bija valdonīgs, bet "Auseklis" bija tiešs. Pat Antons, kurš bandžo nesa sev līdz uz muguras, bez žēlastības bija gatavs stāties priekšā ikvienam separātistam.
Judīte iekrīt kanalizācijas lūkā un zaudē samaņu. Tikmēr korumpētā policija no Daugavpils ar traktoriem, kas dislocēta Viļānu apkaimē uzsāk ceļu Viļānu frontes aizsardzībai. Ziņa par iebrukumu jau ir nonākusi visos emirāta nostūros. Muhameds jau bija ticis no ceturtā stāva uz trešo. Muhamedam sāpēja celis.
Piekūns jau bija klāt. "Auseklis" izkārtojās drošā pozīcijā pret kāpņutelpas durvīm. Toļiks jau zin ka ir tuvu. Viņs izvelk ieroci. Tver durvju rokturi. Bet. Netiek iekšā. Durvīm ir kods. Antons ar roku signāliem norāda ka būs jāiet apkārt pa otrām durvīm.
Muhameds jau ir ticis uz otro stāvu. Kaimiņš ķer pēc steka, kas skāris vairākus izslāpušus alkānus svētceļā uz vietējo točku. Fjodorovs mikseri saķer ciešāk un abi kājām turpina ceļu lejup. Jo lifts nedarbojas. Liftā dzīvo žurkas.
"Auseklis" tikpat braši ieņem pozīciju pie daudzstāvenes otrām ieejas durvīm, kuru slieksni rotā melns guļošs kaķis. Arī radikālis - nospriež Piekūns un liek visiem viņu apiet sevišķi klusu. Tver pēc roktura un durvis patiešām ir vaļā.
Visi radi, separātisti, kas mitinājās Muhameda pilī, kurā nestrādāja lifts jau bija savākušies pirmajā stāvā. Visi klusēdami gaidīja gan Muhameda, gan nešķīsto iebrucēju ierašanos. Durvis paveras vaļā un "Auseklis" gāžas iekšā.
(turpinājums sekos)
Blow up, laikam jau...paga...viens, divi, trīs... Ceturtā daļa!
(turpinot iesākto)
Hesburgers bija ciet. Visi nopietni uzņēmēji jau bija paspējuši aizlaisties prom. Gandrīz viss bija ciet, bet starp vietējo belašu tanti, kas klepodama cepa raušus, un MakDonaldu izvēle bija skaidra.
Piekūns sēdēja belašu tantes tiešo konkurentu ēstuvē un ēda Happy Meal. Lai gan Piekūnam bija bail. Ne jau par Latgales separātisko grupējumu. Toļikam bija bail no klauniem. Katram no mums ir savi defekti.
Staņislavs, kādreizējais žūpa un bomzis, nomālējis seju, uzdevies par klaunu, priecēja bērnus ēstuvē. Darba tirgus Staņislavam bija labvēlīgs. Toļiks vēl viņu nebija pamanījis. Situācija saspringta. Atskan telefona zvans. Piekūns paceļ klausuli. Burgera pillu muti viņš atcērt apstiprinošu atbildi. Staņislavs nāk uz ēdnīcas galu, kur sēž klaunofobs inspektors Piekūns. Un... Viņš jau ir prom. Un Stasis nekad nezinās, kādu šķēlienu pa savu klauna seju būtu saņēmis.
Specvienība bija klāt. "Auseklis" bija ieradies. Piekūns iekāpa viņu tumšās krāsās krāsotā Volkswagen Transporter busiņā un skaidroja situāciju. Nedaudz viņa bargo tēlu grāva sinepju mērces paliekas uz uzvalka, bet "Ausekļa" biedri bija nopietni cilvēki un viņu saprata. Izņemot Anotonu. Antons bija stulbs. Bet viņš bija visizveicīgākais no visas grupas, tāpēc paņemts līdzi uzdevumā.
Uzdevums bija skaidrs. Pa lietus pielieto bruģi, busiņš uzsāka gaitu uz Latgales emirātu, kur tobrīd Muhameds uzraudzīja mošejas būvniecību. Vismaz tik daudz Ķengaraga izlūkdienests bija informējis Piekūnu. Situāciju sarežģīja arī fakts, ka tobrīd emirātā atradās arī mistiskais Ukraiņu uzņēmējs ar pavadu. Cik daudz metāla tiks izvests šoreiz, nebija skaidrs. Personiskās darīšanas varēja pat izjaukt visu operāciju.
Ceļš bija garš. Latgale nav tuvu. Kur nu vēl tad ja jābrauc mazā busiņā ar nopietniem, kareivīgiem līdzdalībniekiem, no kuriem viens dziedāja un spēlēja bandžo. Antons tiešām bija stulbs.
Toļiks bija ieslīcis domās. Taktiskais plāns. Uzbrukums. Upuri. Valdis bija devis uzdevumu ar noteikumu, ka vietējā infrastruktūra netiks skarta. Visiem taras punktiem bija jāpaliek vietā.
Uzdevums bija riskants. Un ar katru kilometru tuvāk separātistu kontroles punktam Antons dziedāja ar vien skaļāk.
Un te nu bija ceļa gals. Vismaz uz brīdi. Uz ceļa iznāca sieviete melnā. Vai dumjš vīrietis svārkos. Un centās apturēt busiņu. Piekūns nevēlējās pāragri darīt zināmu Muhamedam par savu ierašanos un lika vadītājam apstāties.
Piekūns bija viltīgs pēc dabas un mašīnai piestājot izkāpa ārā ar domu piemuļķot robežsargus, kas tobrīd ar lāpstām nāca viņam virsū. Vienam, kas izskatījās atbildīgāks par pārējiem, bija dakšas. Ieroču piegāde emirātam acīmredzot kavējās un vietējie separātisti bruņojās ar visu to ko spēja atrast šķūnī.
Toļiks mēģināja un mēģināja ieskaidrot, ka tikai ar čaļiem vēlas braukt pēc baltā uz taras punktu, taču agrātie islāmistu robežsargi viņam nevēlējās ticēt un lika atvērt busiņa durvis. Tām ar lielu čīkstoņu paveroties bija redzami pieci melli vīri ar automātiem rokās. Vienam bija bandžo. Viņš visnotaļ izcēlās pārējo vidū.
Vīrs ar dakšām uzmanīgi vēroja muzikantu līdz deva atļauju visiem turpināt ceļu. Lai cik stulbs Antons bija, šoreiz Piekūnu viņš bija glābis. Asinspirts nebija.
Busiņš jau bija ceļā uz Viļāniem. Muhameds Fjodorovs neko nezinādams vēl vārīja Roltōnu porciju.
(turpinājums sekos)
Hesburgers bija ciet. Visi nopietni uzņēmēji jau bija paspējuši aizlaisties prom. Gandrīz viss bija ciet, bet starp vietējo belašu tanti, kas klepodama cepa raušus, un MakDonaldu izvēle bija skaidra.
Piekūns sēdēja belašu tantes tiešo konkurentu ēstuvē un ēda Happy Meal. Lai gan Piekūnam bija bail. Ne jau par Latgales separātisko grupējumu. Toļikam bija bail no klauniem. Katram no mums ir savi defekti.
Staņislavs, kādreizējais žūpa un bomzis, nomālējis seju, uzdevies par klaunu, priecēja bērnus ēstuvē. Darba tirgus Staņislavam bija labvēlīgs. Toļiks vēl viņu nebija pamanījis. Situācija saspringta. Atskan telefona zvans. Piekūns paceļ klausuli. Burgera pillu muti viņš atcērt apstiprinošu atbildi. Staņislavs nāk uz ēdnīcas galu, kur sēž klaunofobs inspektors Piekūns. Un... Viņš jau ir prom. Un Stasis nekad nezinās, kādu šķēlienu pa savu klauna seju būtu saņēmis.
Specvienība bija klāt. "Auseklis" bija ieradies. Piekūns iekāpa viņu tumšās krāsās krāsotā Volkswagen Transporter busiņā un skaidroja situāciju. Nedaudz viņa bargo tēlu grāva sinepju mērces paliekas uz uzvalka, bet "Ausekļa" biedri bija nopietni cilvēki un viņu saprata. Izņemot Anotonu. Antons bija stulbs. Bet viņš bija visizveicīgākais no visas grupas, tāpēc paņemts līdzi uzdevumā.
Uzdevums bija skaidrs. Pa lietus pielieto bruģi, busiņš uzsāka gaitu uz Latgales emirātu, kur tobrīd Muhameds uzraudzīja mošejas būvniecību. Vismaz tik daudz Ķengaraga izlūkdienests bija informējis Piekūnu. Situāciju sarežģīja arī fakts, ka tobrīd emirātā atradās arī mistiskais Ukraiņu uzņēmējs ar pavadu. Cik daudz metāla tiks izvests šoreiz, nebija skaidrs. Personiskās darīšanas varēja pat izjaukt visu operāciju.
Ceļš bija garš. Latgale nav tuvu. Kur nu vēl tad ja jābrauc mazā busiņā ar nopietniem, kareivīgiem līdzdalībniekiem, no kuriem viens dziedāja un spēlēja bandžo. Antons tiešām bija stulbs.
Toļiks bija ieslīcis domās. Taktiskais plāns. Uzbrukums. Upuri. Valdis bija devis uzdevumu ar noteikumu, ka vietējā infrastruktūra netiks skarta. Visiem taras punktiem bija jāpaliek vietā.
Uzdevums bija riskants. Un ar katru kilometru tuvāk separātistu kontroles punktam Antons dziedāja ar vien skaļāk.
Un te nu bija ceļa gals. Vismaz uz brīdi. Uz ceļa iznāca sieviete melnā. Vai dumjš vīrietis svārkos. Un centās apturēt busiņu. Piekūns nevēlējās pāragri darīt zināmu Muhamedam par savu ierašanos un lika vadītājam apstāties.
Piekūns bija viltīgs pēc dabas un mašīnai piestājot izkāpa ārā ar domu piemuļķot robežsargus, kas tobrīd ar lāpstām nāca viņam virsū. Vienam, kas izskatījās atbildīgāks par pārējiem, bija dakšas. Ieroču piegāde emirātam acīmredzot kavējās un vietējie separātisti bruņojās ar visu to ko spēja atrast šķūnī.
Toļiks mēģināja un mēģināja ieskaidrot, ka tikai ar čaļiem vēlas braukt pēc baltā uz taras punktu, taču agrātie islāmistu robežsargi viņam nevēlējās ticēt un lika atvērt busiņa durvis. Tām ar lielu čīkstoņu paveroties bija redzami pieci melli vīri ar automātiem rokās. Vienam bija bandžo. Viņš visnotaļ izcēlās pārējo vidū.
Vīrs ar dakšām uzmanīgi vēroja muzikantu līdz deva atļauju visiem turpināt ceļu. Lai cik stulbs Antons bija, šoreiz Piekūnu viņš bija glābis. Asinspirts nebija.
Busiņš jau bija ceļā uz Viļāniem. Muhameds Fjodorovs neko nezinādams vēl vārīja Roltōnu porciju.
(turpinājums sekos)
Abonēt:
Ziņas (Atom)
